Cilvēku sabiedrība dalās grupās, kas veidojas kā noteiktas darbības subjekts, kam raksturīgas noteiktas īpašības. Grupās notiek darbība un pastāvīga mijiedarbība starp atsevišķām personībām un kolektīvu. Pastāv mazas un lielas grupas. Par mazām grupām tiek uzskatītas grupas, kurās ir 3 – 5 dalībnieki un par lielām grupām tiek uzskatītas grupas, kurās ir 20 – 25 dalībnieki. Ideālo grupas skaitlisko sastāvu nevar noteikt, jo to iespaidi dažādi faktori, piemēram, kādu darbību veic tās dalībnieki.
Grupas pastāvēšanu raksturo šādas pazīmes: tieši kontakti starp grupas dalībniekiem, psihiskā tuvība starp grupas dalībniekiem, kopības sajūta, kad grupas dalībnieki uzskata sevi par grupu. Grupas pastāvēšanai būtiski ir definēt un noteikt kopējus mērķus, vērtības un normas, svarīga ir arī lomu diferencēšana. Personīgo darbību un uzvedību ietekmē citi grupas dalībnieki. Pastāv divu veidu grupu formas un tās ir: formālās grupas, kas ir paredzētas pēc organizācijas plāna un to struktūras ir izveidotas uz ilgāku laiku, kā arī formālajās grupās viens un tas pats dalībnieks var būt dažādu grupu dalībnieks, kā arī neformālās grupas, kas veidojas vai nu formālo grupu ietvaros, vai nu spontāni un neplānoti, neatkarīgi no formālajām grupām. Neformālās grupas veidojas, jo ir sociāla vajadzība piederēt kādai interešu kopai, kā arī ir situācijas, kad cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, padoms un ne vienmēr formālais līderis to var sniegt. Saskarsme ir nepieciešama, lai iegūtu informāciju, apmainītos ar priekšlikumiem. Neformālo grupas rīcību nosaka sabiedrības kontrole, kad grupas dalībnieki seko normu un vērtību ievērošanai.1
Grupas attīstības dinamikas ir atkarīga no: konkrētās situācijas; individuālām un sociālām gaidām; grupas dalībnieku kompetences, pieredzes; grupas dalībnieku rakstura.
…
