Grāmatvedības informācijas lietotāji
TInformācijas lietotājus var iedalīt divās grupās:
1) iekšējie lietotāji – cilvēki, kuriem ir pieejama visa grāmatvedības informācija. Tie ir uzņēmuma galvenie vadītāji, īpašnieki;
2) ārējie lietotāji – tie pārstāv dažādas valsts iestādes, galvenokārt Valsts ieņēmumu dienestu un Statistikas pārvaldi. Bez tam tie ir uzņēmuma kreditori, piegādātāji, pircēji. Šo lietotāju grupa informāciju gūst no periodiskām atskaitēm.
Vadības uzskaites loma un vieta uzņēmumā
Neatkarīgi no uzņēmuma lieluma un tā nozares piederības, katrā uzņēmumā ir 5 funkcionālās sfēras : pārdošanas, ražošanas vai pakalpojuma tehnoloģijas daļa, personāla, finansu un attīstības daļas.
Finansu sfērai ir divas sastāvdaļas – finansu grāmatvedība un vadības grāmatvedība.
Vadības grāmatvedība iesaistās sekojošu vadības elementu nodrošināšanā:
1) plānošana (vadības grāmatvedis sniedz konsultatīvu palīdzību plānu sastādīšanā, pabeidz plānus, kuri ir dažādu resursu vienībās, nodrošina dažādu struktūrvienību plānu saskaņotību);
2) kontrole (vadības grāmatvedis apkopo un analizē izpildes atskaites, salīdzina plānoto ar faktiskajiem rezultātiem);
3) organizācija (vadības grāmatvedība palīdz definēt un apkopot uzņēmuma organizatorisko uzbūvi);
4) komunikācija (vadības grāmatvedības galvenais uzdevums ir uzbūvēt un uzturēt efektīvu atskaišu sistēmu, lai nodrošinātu uzņēmuma formālo sakaru sistēmu);
5) motivācija (vadības grāmatvedības galvenais uzdevums ir panākt situāciju, kad uzņēmuma darbinieki uzņēmuma mērķus identificē ar saviem mērķiem).
Izmaksu uzskaites mērķi:
1) izmaksas peļņas nu gatavās produkcijas vērtības noteikšanai,
2) izmaksas lēmumu pieņemšanai,
3) izmaksas kontrolei.
Izmaksu klasifikācijas : pašizmaksas kalkulācijai un peļņas noteikšanai, lēmumu pieņemšanai un kontrolei
Ir iespējamas ļoti daudzas klasifikācijas, un lielāko tiesu tās ir atkarīgas no ekonomiskās loģikas. Izmaksu klasifikācijas izvēli nosaka mērķis, kas ir jāsasniedz, izanalizējot izmaksu informāciju.
Šie principi parasti netiek lietoti vienlaicīgi, bet tādos pāros, kā tie parādīti tabulā.
Izmaksu uzskaites mērķi Klasifikācijas principi
1. Izmaksas pašizmaksas kalkulācijai Tekošās un pagājušās izmaksas
Produkta un perioda izmaksas
Tiešās un netiešās izmaksas
Ražošanas un neražošanas izmaksas
Mainīgās un pastāvīgās izmaksas
Pasūtījuma un procesa izmaksu sistēmas
2. Izmaksas lēmumu pieņemšanai Mainīgās un pastāvīgās izmaksas
Būtiskās un nebūtiskās izmaksas
Novēršamās un nenovēršamās izmaksas
Alternatīvās izmaksas
Robežizmaksas
3. Izmaksas kontrolei un plānošanai Vadāmās un nevadāmās izmaksas
Mainīgās un pastāvīgās izmaksas
• Tekošās izmaksas - tēriņi, kas ir izdarīti, bet vēl nav realizēti un nav devuši ieņēmumus.
• Pagājušās izmaksas - tās izmaksas, kuras ir bijušas iepriekšējā uzskaites periodā, bet tās ir realizētas, devušas ieņēmumus, un citus ieņēmumus tās dot vairs nevar.
• Produkta izmaksas - tās izmaksas, kuras var attiecināt uz produkta pašizmaksu.
• Perioda izmaksas - attiecina uz to periodu, kad tās rodas, neiekļauj produkta pašizmaksā.
• Tiešās izmaksas – izmaksas, kuras tieši var konstatēt gatavajā produktā, to attiecināšana uz produkcijas pašizmaksu nesagādā grūtības.
• Netiešās izmaksas – nevar tieši attiecināt uz izgatavoto produkciju, bet tās ir nepieciešanas ražošanas procesa nodrošināšanai.
• Ražošanas izmaksas - veidojas no produkta izmaksām, kas par tādām paliek pārdodot produkciju.
• Neražošanas izmaksas – parasti perioda izmaksas.
• Mainīgās izmaksas – attiecina uz ražošanas pašizmaksu.
• Pastāvīgās izmaksas – perioda izmaksas.
• Pasūtījuma izmaksu sistēma – lieto lielu objektu izmaksu uzskaitē.
• Procesa izmaksu sistēma – lieto masu ražošanā.
• Alternatīvās izmaksas – ja kādu resursu var izmantot dažādos veidos, tad labākās neizmantotās alternatīvas dotais ienākums ir alternatīvās izmaksas, jeb, alternatīvās izmaksas ir zaudētās iespējas.
• Robežizmaksas – saistītas ar papildus ražošanu, papildus produkcijas apjoma ražošanai nepieciešamās izmaksas.
• Vadāmās un nevadāmās izmaksas – izmaksas, par kurām atbild struktūrvienības vadītājs, tās var kontrolēt. Cik izmaksas ir vadāmās vai nevadāmas, ir atkarīgs no uzņēmuma struktūrvienības vietas uzņēmuma hierarhiskajā organizācijā.
1. Izmaksu uzskaite un pašizmaksas kalkulācija
1.1. Tiešo izmaksu uzskaite
Tiešās izmaksa ir tās izmaksas, kuras var tieši konstatēt gatavajā produktā, un to attiecināšana uz produkcijas pašizmaksu nesagādā grūtības.
Tiešās izmaksas dalās divās lielās grupās:
1) tiešie materiāli – labi redzami gatavajā produktā. Visu materiālu vērtības saskaitot kopā iegūst tiešo materiālu izmaksas;
2) tiešās darba izmaksas – algas un sociālie maksājumi strādniekiem, kas ir strādājuši pie konkrēta produkta izgatavošanas.
Materiālu izmaksu noteikšanas metodes : FIFO, LIFO, vidējais svērtais
Situācijā, kad visi iegādātie materiāli netiek izlietoti uzreiz, bet tie paliek noliktavā un tiek iegādāta jauna tādu pašu materiālu partija, bet jau par savādāku cenu, jāpielieto viena no trim materiālu uzskaites metodikām:
1) FIFO ( first in first out – pirmais iekšā, pirmais ārā), pēc šīs metodikas uz ražošanas izmaksām vispirms attiecina pirmās iegādātās materiālu partijas izmaksas, pēc tam nākamo to izmaksas secībā;
2) LIFO (last in first out – pēdējais iekšā, pirmais ārā). (Latvijas likumdošana neatļauj lietot šo metodi);
3) vidēji svērtā metode, kas paredz, ka visas materiālu izmaksas uz ražošanas izmaksām attiecina atbilstoši vidēji svērtajām izmaksām.
Zudumu, noliktavas izmaksu iekļaušana materiālu izmaksās
Akurāts grāmatvedības darbs neparedz iespēju kaut kam pazust, taču reālajā dzīvē glabāšanas zudumi ir realitāte. Ir iespējamas divas situācijas:
1) zudumi ir neizbēgami, un tos paredz tehnoloģija, piemēram, augļus un dārzeņus uzglabājot, ir neizbēgami svara zudumi. Šāda tipa zudumus sauc par normētajiem zudumiem, un visas šo materiālu izmaksas attiecina uz normālo produkcijas iznākumu. Uzskaite procesa izmaksu uzskaites sistēmā;
2) zudumi nav nepieciešama glabāšanas procesa sastāvdaļa. Periodiski veicot inventarizāciju, tiek konstatēts, ka grāmatvedībā reģistrētie krājumi nesakrīt ar faktiskajiem krājumiem. Ir jānoskaidro iztrūkuma cēlonis, bet grāmatvedībā vispareizāk iztrūkumu attiecināt uz uzņēmuma vispārējām izmaksām.
Iztrūkuma cēloņi var būt saistīti ar divām lietām:
1) kļūda grāmatvedības uzskaitē, tad šī kļūda ir jāizlabo. Ir jāuzmanās, veicot aritmētiskas darbības, jāuzmanās ar skaitļu pierakstiem;
2) nepareiza glabāšana. Materiāli tiek glabāti fiziski nepiemērotā vietā, piemēram, dārzeņi ziemā tiek glabāti zem klajas debess, bez pieseguma. Šādā situācijā sagaidāms, ka tie sasals un būs simtprocentīgi zudumi. Otrs iemesls, kas saistīts ar nepareizu glabāšanu, ir materiālu zādzības. Ja materiāli netiek pienācīgi apsargāti, tad sava daļa vainas jāuzņemas arī atbildīgajiem vadītājiem.
Transportēšanas izmaksu iekļaušana materiālu izmaksās
Ir divas pieejas transporta un noliktavu izmaksu uzskaitē:
1) šīs izmaksas ieskaitīt kopējās vispārējās izmaksās un kopā ar tām arī sadalīt uz saražotajiem produktiem;
2) šīs izmaksas uzskatīt par ražošanas procesa izmaksām un iekļaut materiālu izmaksās. Pēc būtības transporta un noliktavu izmaksas ir netiešās izmaksas, un tādēļ ir jāatrod kāds mērītājs, kuram proporcionāli šīs izmaksas sadalīt.
Līdzīgi apstrādā noliktavas izmaksas.
iešā darba izmaksu uzskaite un ieskaitīšana produkcijas pašizmaksā. Maksājumu saraksti
…
