Ogojot, sēņojot gandrīz katram būs gadījies apmaldīties. Pazīstams meža vai purva stūris pēkšņi kļuvis nepazīstams, svešāds. Itin kā kāds maisu būtu uz acīm uzbāzis. Neattopi vairs, uz kuru pusi doties. Sāc uztraukts rinķot, bet tāda muļļāšanās vien sanāk. Tādās reizēs veci ļaudis saka: esot piemeties vadātājs.
Par vadātājiem tautā sauc ļaunus garus, kas maldina gājējus un ķibelē braucējus, cenzdamies ievilināt viņus staignos purvos, upes dzelmē un nomierināt. Vadātāji parasti mitinās mežos, upju un purvu tuvumā, arī vecās māju vietās. Domāja, ka tie cēlušies no nelaikā mirušu, nogalinātu, nomocītu cilvēku dvēselēm. Vadātājs saukts arī par maldinātāju, Latgalē - par blūdu. Vadātājs var būt neredzams, bet var arī parādītie cilvēka vai kustoņa izskatā. Dažreiz maldina uguntiņa vai balss. Par vadātāju piestrādā arī velns un rganas. Vadātājs bieži vien parādās melna kunga vai jaunu meitu izskatā. Ja vadātājs neredzams, to var ieraudzīt, sktoties caur krustiski saliektiem īkšķiem.…