Taču interesanti ir tas, ka laikā no 1933.-1945.g. teātrim tiek piešķirta īpaša propagandas nozīme, jo valdošais triumvirāts (Hitlers, Gebelss, Gērings) pastiprināti interesējas par teātri, operu un kino. Hitlers personīgi pieņem būtiskus lēmumus, kas attiecas uz teātra un mūzikas dzīvi, līdz ar to tiek uzlabota teātru materiālā situācija. Galvenā prasība, ko izvirza jaunais režīms, ir masu tipa teātra izveide, kur dominē kori, nevis solisti – individualitātes. Izrādes pārsvarā uzved brīvā dabā, un tās nosauc par ting-spēlēm. Tiek izveidoti speciāli laukumi, kur skatuve ir sadalīta trīs atsevišķos spēles segmentos, skatītāju rindas izvietotas amfiteātra formā, un starp tām ir vairākas simetriskas ejas uz skatuvi. Uzvedumos tiek izmantoti elementi no viduslaiku mistērijām un stadionu spēlēm.
Jaunais teātra režīms organizē arī dažādus festivālus un pasākumus ar vairāk vai mazāk oficiālu raksturu (Reiha teātra nedēļa, Šekspīra festivāls, Kleista lugu nedēļa, Baireitas festivāls ir kā Reiha varenības apliecinājums).
Labvēlīga situācija rodas 1934./1935.g. sezonā, jo vācu teātra vadība tiek organizēta pēc vadoņa principa – labāko teātru vadība nonāk profesionāļu rokās. Protams, jāiestudē ir Josta lugas kā nodevas režīmam, bet tiek iestudēta arī modernā dramaturģija un klasika. Tā kā ideoloģiskās izrādes tiek maz apmeklētas, tiek organizēti obligāti „kultūras pasākumu” apmeklējumi rūpnīcām.
Kara laikā arī okupēto valstu teātra dzīve tiek pārkārtota pēc vācu Reiha parauga, piem., Latvijā Nacionālais teātris tiek pārveidots par Kareivju teātri. Pēc atentāta pret Hitleru tiek slēgti visi Lielvācijas teātri. Vācijas teātra ēkas smagi cieš no bombardēšanas. Ar šo brīdi beidzas vēl viens laikmets vācu teātra vēsturē, kas tiek dēvēts par propagandas, maskēšānas vai bagātā teātra periodu, jo nekad vācu teātrim nav bijusi tik labvēlīga materiālā situācija un tiek viegli manipulējami teātra radošie cilvēki.
…
