Pretrunas starp lielvalstīm sasniedza savu kulmināciju, un 1914.gada augustā sākās karš, kas izvērtās par Pirmo pasaules karu. Vācija gatavojās sagraut savus tirdzniecības un rūpniecības konkurentus Angliju, Franciju un Krieviju. Taču šie plāni sabruka reizē ar Vācijas sagrāvi karā 1918.gadā un monarhijas krišanu. Monarhija Vācijā bija pastāvējusi 47 gadus.
Demokrātiskie spēki Vācijā nodibināja republiku (1918 – 1933). 1919. gada janvārī tika ievēlēta Satversmes sapulce konstitūcijas izstrādāšanai. Lai netiktu traucēts sapulces darbs, valdība to pārcēla no Berlīnes uz Veimāru.
Līdz ar to Satversmes sapulces izstrādātā konstitūcija ieguva “Veimāras” nosaukumu. Konstitūcija tika pieņemta 1919.gada 11.jūlijā un spēkā stājās pēc mēneša – 11.augustā.
Salīdzinājumā ar Vācijas 1871.gada konstitūciju, Veimāras konstitūcija apstiprināja Vāciju par parlamentāru republiku ar prezidentu kā valsts galvu. Taču netika ieviests jauns demokrātisks nosaukums – republika, bet gan atstāts vecais nosaukums Reich. Konstitūcijā bija izcelts tautas suverenitātes princips : valsts vara pieder tautai. Konstitūcija paredzēja vispārējās vēlēšanu tiesības, Vācijas pilsoņu tiesības un brīvības. Pie kam, Veimāras konstitūcijas bija šauri aprobežots, nacionālistisks raksturs, jo tiesības un brīvības tika paredzētas tikai vāciešiem.
Veimāras konstitūcijā kopumā ir 181 pants. Konstitūcija sastāv no divām daļām :
1.daļā – Valsts (Reich) uzbūve un uzdevumi;
2.daļā – vāciešu pamattiesības un pamatpienākumi.
Konstitūcijas 1.daļa noteica, ka Vācija ir republika un ka valsts vara pieder
tautai. Valsts teritorija sastāv no vācu zemēm, jeb pavalstīm. Noteica valsts karoga krāsas : melna, sarkana, zelta.…
