Vācija pēc kara

1919.gadā Nacionālā sapulce Veimārā izstrādāja Vācijas konstitūciju ar tam laikam visdemokrātiskāko valsts iekārtu. Jauno valsti sauca par Veimāras rupubliku.
Konstitūcija noteica, ka valsti pārvalda prezidents, kuru ievēl tauta reizi septiņos gados. Viņam bija plašas pilnvaras. Prezidents iecēla kancleru, kurš krīzes gadījumos varēja izdot likumus. Par pirmo Vācijas prezidentu ievēlēja Fridrihu Ebertu.
Parlaments sastāvēja no divām palātām – Reihsrāta un Reihstāga. Reihsrātu veidoja deputāti no Vācijas pavalstīm. Šī palāta varēja tikai aizkavēt likuma pieņemšanu. Reālā likumdošanas vara piederēja Reihstāgam, kura pārstāvjus ievēlēja aizklātās, vispārējās, proporcionālās vēlēšanās. Valdību vadīja kanclers.
Konstitūcija garantēja pamatbrīvības: vienlīdzību likuma priekšā, personas neaizskaramību, pārvietošanās, vārda un apziņas brīvību.
Vācija sastāvēja no pavalstīm, no kurām lielākā ietekme bija Prūsijai. Tajā dzīvoja vairāk par pusi Vācijas iedzīvotāju, līdz ar to tai bija daudz pārstāvju Reihstāgā. Arī valsts iestādes lielu ietekmi saglabāja vecie ierēdņi. Reihstāgā visvairāk deputātu bija sociāldemokrātiskajai partijai.
Jaunajai valstij bija nopietni pretinieki. Pret jauno republiku uzstājās komunisti, kuri gribēja nodibināt strādnieku varu līdzīgu tai, kāda bija Padomju Krievijā. Līdz pat 1923.gadam Vācijā notika vairākas sacelšanās, kuras vadīja komunisti. Komunistiem bija arī liela ietekme tautā un līdz ar to Reihstāgā.…