Uzturlīdzekļu piedziņa ģimenēs, kur bērnu audzina tikai viens no vecākiem ir aktuāla problēma Latvijā. Mātes, kuras vienas audzina bērnus un nesaņem nekādu materiālu palīdzību no bērnu tēva, neskatoties uz to, ka tiesa ir nospriedusi maksāt noteiktus uzturlīdzekļus bērniem. Tiesu izpildītāji ir bezspēcīgi pret šiem nemaksātājiem, jo tiem pārsvarā gadījumu nav legāla ienākumu avota vai vispār nav ienākumu.
Uzturlīdzekļu definīcija attiecībā uz uzturlīdzekļiem bērniem ir noteikta Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā.
Uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanas izdevumi, kurus nodrošināt bērnam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un kuru minimālo apmēru atbilstoši Civillikuma 179.panta piektajai daļai noteicis Ministru kabinets. Prasītājam, lai saņemtu uzturlīdzekļus ir jāvēršas tiesā atbilstoši Civilprocesa likuma noteiktajai kārtībai.
Bērnu apgādāšana līdz tam laikam, kad viņi var sevi apgādāt paši, gulstas uz tēvu un māti atbilstoši viņu mantas stāvoklim. Uzturlīdzekļu piedziņas termiņš bērniem nav ierobežots ar pilngadības sasniegšanu, bet ar laiku, kad bērni var paši sevi apgādāt. To nosaka CL 179. p. Kā mēs redzam no likuma normas, tad šajā pantā nav atrunāts, ka uzturlīdzekļi ir jāpiedzen līdz pilngadības sasniegšanai, t.i. - līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Savukārt CL 81.pants nosaka:“… gadījumos, kad bijušo laulāto kopīgs bērns šajā laikā nav sasniedzis pilngadību un ir tā bijušā laulātā aizgādībā, kuram ir tiesības prasīt līdzekļus, šis pienākums turpinās, līdz bērns sasniedz pilngadību.”
Šeit parādās svarīgas likuma pretrunas, jo īsti tad nav skaidrs, līdz kuram laikam uzturlīdzekļi bērnam ir piedzenami, - līdz pilngadības sasniegšanai vai līdz tam laikam, kamēr bērns pats sevi spēs apgādāt.
Parasti gan uzturlīdzekļus piedzen līdz astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanai, tomēr tas nenozīmē, ka pilngadīgais nevar griezties tiesā un celt prasību par uzturlīdzekļu piedziņas turpināšanu.
Tiesa ir tiesīga noraidīt pilngadību sasniegušā prasību, ja uzturlīdzekļu pieprasītājs neturpina mācības vai profesionālo iemaņu apgūšanu, bet izvairās iegūt sev līdzekļus ar darbu. Saistībā ar pienākumu apgādāt bērnus vērtējams likumā “Par valsts pensijām” 19. p. 4.d. noteikts:“… par darba nespējīgiem uzskatāmi bērni, kuri mācās vai studē vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs vai augstskolās dienas nodaļā (pilna laika klātienē) un nav vecāki par divdesmit četriem gadiem.”
Likumā noteiktais pienākums aprūpēt bērnus ir vecāku beznosacījuma pienākums, taču uztura prasības un saņemšanas apmērs saistīts ar vecāku mantas stāvokli. Saskaņā ar ANO Ģenerālās Asamblejas 1989. gada 20. novembrī pieņemto konvenciju “Par bērna tiesībām” noteikts, ka, lemjot jebkurus jautājumus, kas skar bērnus, pirmām kārtām ievērojamas bērna intereses, nodrošinot bērna labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību.
…
