Peļņas motīvs ir jebkuras uzņēmējsabiedrības pamatā. Tāpat kā ražošanas izmaksas arī peļņa tiek aprēķināta divējādi - kā grāmatvedības un ekonomiskā peļņa.
Ekonomiskā peļņa tiek aprēķināta, atskaitot no kopējiem ieņēmumiem no uzņēmuma saimnieciskās darbības visus izdevumus: ārējos, iekšējos, ieskaitot normālo peļņu. Normālā peļņa ir samaksa par uzņēmēja īpašo talantu, viņa uzņēmēj spējām, par viņa kā vadītāja funkciju izpildi. Normālā peļņa ir iekšējo izmaksu elements.
Grāmatvedības peļņu aprēķina, atskaitot no uzņēmuma kopējiem ieņēmumiem atskaita grāmatvedības jeb arējās izmaksas. Tā ir uzņēmuma kopējā, kura tiek sadalīta saskaņā ar valsts likumdošanu un katra atsevišķa uzņēmuma statūtiem.
Peļņa ir uzņēmējdarbības stimuls. Taču pati par sevi peļņa nekādu materiālu ieinteresētību nespēj nodrošināt. Galvenais ir tas, ka tā tiek sadalīta. Ražotājuzņēmumi daļu savas peļņas ieskaita valsts budžetā ar peļņas un ienākuma nodokļa starpniecību. Uzņēmumu interesē galvenokārt tā peļņas daļa, kas paliek viņu rīcībā, lai varētu paplašināt ražošanu un materiāli stimulētu savus darbiniekus. Tāpēc ir svarīgi izveidot tādu nodokļu sistēmu, kas stimulētu, bet nevis bremzētu uzņēmējdarbību. Ļoti bieži no peļņas tiek izsniegtas prēmijas, pabalsti, dividendes, kā arī daļa peļņas tiek izlietota sociālo vajadzību apmierināšanai (piemēram, medicīniskajai aprūpei, kultūras vajadzībām u.c)…