Vadīšanu, pirmkārt, var aplūkot kā vispārcilvēcisku aktivitāti. Ikviens no mums vada savu dzīvi: plāno savu darbadienu, plāno atpūtu, izraugās mērķus, nosaka prioritātes utt., u.t.jpr. Organizācijas darbinieks, kura pakļautībā nav neviena cita darbinieka, arī savā ziņā ir vadītājs. Viņš vada savu darbību, rūpējoties par savlaicīgu un precīzu uzdevumu izpildi.
Vadīšana ietver piecus savstarpēji saistītus elementus. Tie ir:
noteikt, kas ir jādara un plānot, kā to izdarīt;
atvēlēt laiku un pūliņus, kas nepieciešami darbībai;
radīt vēlēšanos darboties (atrast motivāciju);
koordinēt savā ziņā atšķirīgos, tomēr radniecīgos centienus;
kontrolēt jeb uzraudzīt rezultātu.
Robeža starp vadīšanas un ne-vadīšanas darbu ir cilvēku radīta, un, patiesībā, tā ir ļoti izplūdusi un nenoteikta, jo jebkura darba izpildes process ietver iepriekšaprakstītās vadīšanas funkcijas. Jāatzīmē arī, ka vēsturiski darbs un vadīšana bija apvienota darbība.
Vadīšana kā speciāla profesija tiek aplūkota, pamatojoties uz veiktajiem pētījumiem vadīšanas jeb menedžmenta (sk. P.S.1.2.3. sadaļas beigās) jomā. Atdalot vadīšanu no fiziskā darba (darba dalīšana, specializācija), rodas jauna profesionāla darbinieku grupa - vadītāji. Tomēr neskatoties uz to, vadītājs savā darbā apvieno menedžmenta elementus ar specialitātes un konkrētās profesijas elementiem, jo bieži jāveic ne tikai vadības funkcijas vien. Vadīšana ir speciāli izraudzītu cilvēku (vadītāju) mērķtiecīga darbība, lai nodrošinātu organizācijas darbības efektivitāti. Tas nozīmē, ka viņu uzdevums ir atrast veidu, kā organizācijai ar minimāliem izdevumiem sasniegt maksimālu rezultātu. Kāpēc tas ir jādara? Tam pamatā ir vispārzināmā resursu ierobežotība. Jebkuram ražotājam ir jārīkojas pieejamo resursu robežās, t.i., viņam nepārtraukti jābūt lietas kursā par uzņēmuma stāvokli un jāizdara izvēle. Līdz ar to viņam kā vadītājam nepieciešamas speciālas zināšanas un prasmes.…
