Starp ražošanu un vajadzībām pastāv atgriezeniska sakarība, kurā cēlonis un sekas nemitīgi mainās vietām.
(vajadzība) Cēlonis prasa noteiktu ražošanas attīstības līmeni. (sekas).
Ražošanas attīstība rosina līdz šim nezināmu vajadzību rašanos.
Tautsaimniecībā mērķtiecīgās ražošanas sistēmas sauc par uzņēmumiem. Uzņēmums veic saimniecisku darbību ievērojot ekonomiskuma principu. Šis princips prasa noteikta mērķa sasniegšanu ar noteiktiem līdzekļiem. Ekonomiskuma princips ir tīri formāls un neizsaka saimnieciskās darbības faktiskos motīvus un mērķus.
Uzņēmumu var uzskatīt kā saimniekošanas elementu kombināciju, ar kuru uzņēmējs grib realizēt konkrētus mērķus.
Uzņēmējdarbības ekonomikas priekšmets ir visu to lēmumu noskaidrošana, kuru pielietošana nodrošina nosprausto mērķu sasniegšanu ar optimāliem līdzekļiem.
Priekšmeta teorētiskais pamats ir objektīvās ekonomiskās sakarības, kuras pēta ekonomikas teorija.
Studējot uzņēmējdarbības ekonomiku jāievēro vairāki aspekti:
Uzņēmējdarbība ir jāpēta dinamikā tādēļ, ka tautsaimniecībā notiek nepārtrauktas kvantitatīvas un kvalitatīvas pārmaiņas.
Uzņēmējdarbība jāpēta tās kopsakarībā. Tas ir svarīgi, jo attīstoties tautsaimniecībai tā kļūst arvien sarežģītāka.
Jāņem vērā atsevišķu jomu un sfēru īpatnības.
Pieņemot lēmumus uzņēmējdarbībā ir jāsalīdzina savā starpā vairāki varianti un no tiem jāizvēlas optimālais.
UZŅĒMĒJDARBĪBA UN TĀS VIDE
Uzņēmējdarbība un tās pazīmes.
Uzņēmējdarbība ir darbība, kuru veic individuālas personas vai apvienības, vai organizācijas, lai iegūtu dabas bagātības, vairotu un pārdotu preci vai sniegt pakalpojumus mainot pret to citu preci pakalpojumus vai naudu iegūstot savstarpēju izdevīgumu.
UZŅĒMĒJDARBĪBAS GALVENĀS 3 PAZĪMES:
1.Maiņa
2.Savstarpējs izdevīgums
3.Uzņēmējdarbības spēja
3.1Spēja savienot zemes, darba un kapitāla resursus vienotā procesā t.i. preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā
3.2Tā ir spēja pieņemt lēmumus (arī netradicionālus), kas nosaka uzņēmējdarbības attīstības virzienus. Uzņēmējs ir atbildīgs par šiem lēmumiem.
3.3Uzņēmējam ir spēja nepārtraukti atjaunināt uzņēmējdarbību. Uzņēmējs ir virzīts uz attīstību.
3.4Uzņēmējs spēj riskēt.
UZŅĒMĒJDARBĪBAS VIDE
Uzņēmējdarbība nenotiek izolēti, bet funkcionē noteiktā vidē, kura nosaka tās pozīcijas. Vide nav stabila.
Uzņēmējdarbības vidi atkarībā no tās plašuma iedala:
tālākā apkārtējā vide (makrovide)
tuvākā apkārtējā vide (mikrovide)
Makro un mikro vidēm ir savstarpēja mijiedarbība. Tās viena otru ietekmē veicinot vai bremzējot uzņēmējdarbības attīstību.
Makrovide
Ekonomiskā vide - visciešāk saistīta ar uzņēmējdarbību. Tā ir viena no dinamiskākajām vidēm. Ekonomiskā vide ietver IKP un tā palielināšanos, eksporta iespējas, naudas resursu daudzumu un to pieejamību, valsts nodokļu politiku, nodarbinātības līmeni valstī, inflāciju utt.
Politiskā vide – cieši saistīta ar ekonomisko vidi, jo katrai politiskajai partijai, kura nāk pie varas ir atšķirīgas politiskās programmas.
Tiesiskā vide – visi uzņēmumi darbojas noteiktos juridiskos ietvaros, un uzņēmējdarbību regulē dažādi likumi un noteikumi.
Sociāli kulturālā vide – tās galvenais faktors ir iedzīvotāji, to skaitliskās un strukturālās pārmaiņas. Pie šīs vides pieder arī izglītības līmenis valstī, morāles un reliģiskās normas. Tas nosaka, kādas preces tirgū pieprasītas, kāda attieksme pret darbu utt.
Tehnoloģiskā vide – raksturo zinātnes un tehnikas attīstību valstī.
Ģeogrāfiskā vide – raksturo izejvielu bāzi, klimatu, transporta ceļus, enerģijas avotus utt.
Institucionālā vide – tā parāda dažādu institūciju esamību, ar kurām uzņēmēji var nodibināt attiecības (bankas, auditorfirmas, dažādas aģentūras).…
