Uzņēmējdarbības un uzņēmēja jēdzienus mūsdienu nozīmē pirmoreiz XVIII gadsimtā lietoja angļu ekonomists Ričards Kantiljons (1762 – 1832). Viņš formulēja, ka uzņēmējs ir cilvēks, kurš, darbojamies savā īpašumā gūst nenoteiktus, nefiksētus ienākumus, piemēram, zemnieks, amatnieks, tirgotājs. Viņš pērk preces un izejvielas par zināmām cenām, bet par kādām pārdos savu produktu un kādus ienākumus gūs – to nezina. Tātad zinātnieks izteica domu, ka uzņēmējs ir cilvēks, kurš darbojas riska apstākļos. Par bagātības avotu R. Kantiljons uzskatīja zemi un darbu, kuri arī nosaka radīto ekonomisko labumu vērtību. Arī citi ekonomisti vēlāk pievērsās jēdzienu uzņēmējdarbība un uzņēmējs formulējumiem.
Diemžēl jāatzīmē, ka ekonomiskās zinātnes pamatlicēji jeb klasiķi ne pārāk interesējās par uzņēmēju. Arī uzņēmējdarbība nekļuva par viņu zinātniskās analīzes objektu. Angļu zinātnieki Ā.Smits un D.Rikardo iedomājās ekonomiku kā pašregulējošu mehānismu. Šādā mehānismā radošai uzņēmējdarbībai vietas nebija. Tomēr dažos savos darbos Ā.Smits veltīja uzmanību arī uzņēmēja raksturojumam. Uzņēmējs, pēc viņa domām, būdams kapitāla īpašnieks, konkrētas uzņēmējdarbības idejas īstenošanas un peļņas iegūšanas dēļ ir gatavs riskēt, jo kapitāla ieguldīšana vienmēr saistās ar noteiktu risku. Uzņēmējdarbības peļņa, pēc Ā.Smita domām, ir kompensācija par šo risku.
Vācu ekonomists Verners Zombarts (1863 – 1941) uzņēmēju uzskatīja par „iekarotāju”, kas gatavs riskēt, ir ideju bagāts, garīgi brīvs, ar lielu gribasspēku un neatlaidību apveltīts organizators un tirgotājs. Aprakstot uzņēmēja mērķus, kā galveno V.Zombarts uzsvēra uzņēmēja izaugsmi un uzplaukumu, bet kā pakārtotu peļņas palielināšanu. Nedrīkst par katru cenu dzīties pēc peļņas, upurējot uzņēmuma izaugsmi un attīstību.
Izcilais austriešu izcelsmes amerikāņu ekonomists Jozefs Šumpeters (1883 – 1950) par ekonomiskā mehānisma attīstības centrālo elementu uzskatīja uzņēmēju un viņa centienus izmantot ražošanas faktorus arvien jaunās kombinācijās, ko panāk ar inovācijām. Pēc J. Šumpetera būt uzņēmējam nozīmē darīt ne to, ko visi citi, un darīt ne tā, kā dara citi.
Līdz J.Šumpeteram uzņēmēju viennozīmīgi pielīdzināja uzņēmuma īpašniekam. J.Šumpeters bija pirmais, kurš satricināja šo apmēram gadsimtu pastāvējušo uzskatu. Viņš norādīja, ka uzņēmējam nav obligāti jābūt īpašniekam. Īpašnieks un uzņēmējs vienā personā bija 19. gadsimta fenomens. Mūsdienu pasaulē šie divi jēdzieni bieži vien ir šķirti. Uzņēmējdarbību var īstenot, sākot ar izrīkošanas tiesībām pār savu īpašumu un beidzot ar akcionāru, pārvaldnieku, nomnieku uzņēmējdarbības tiesībām cita īpašumos vai kopīpašumos.
Priekšstats par uzņēmēju un īpašnieku vienā personā sāka grūt ar komercbanku tapšanu un kredītu rašanos. Jebkura komercbanka nav visa kapitāla īpašniece, ko laiž apgrozībā. Bankas īpašums ir tās pamatkapitāls, kas veidojas uzņēmumu dibinot vai vēlāk palielinot.
Vēl uzskatāmāka uzņēmēja nodalīšanās no īpašnieka statusa vērojama akciju sabiedrību darbībā.
No teiktā izriet, ka īpašuma tiesības, kaut arī būtiska, tomēr nav vienīgā uzņēmējdarbību raksturojoša pazīme. Turklāt ne katrs īpašnieks ir spējīgs būt par uzņēmēju. Prasme ieguldīt inovācijas noteikti ir sava veida talants. Tāpēc mūsdienās klasiskā uzņēmēja figūru (īpašnieks ir arī uzņēmējs) arvien biežāk nomaina algots uzņēmējs. Algots uzņēmējs pieder īpašai augsti kvalificētu darbinieku grupai, kurai var nebūt sava kapitāla, bet ir uzņēmējam nepieciešamās zināšanas un īpašības. Mūsdienu pasaulē algoti uzņēmēji pamazām izspiež no uzņēmēja darba kapitāla īpašniekus. Algoto uzņēmēju statusā visbiežāk uzstājas uzņēmumu tehniskie direktori, komercdirektori, pārvaldnieki.…
