1. VADĪŠANAS ZINĀTNISKĀS DOMAS VEIDOŠANĀS
1.1. Vadīšanas jēdziens sevī ietver vairākus aspektus:
Vadīšana ir patstāvīga zinātnes nozare, kas balstās uz zinātniskām atziņām, pieredzi, vadīšanu, mākslu, vadīšanas darba formām un metodēm.
Vadīšana ir sarežģīts sociāli-ekonomiska, informatīva un organizatoriski-tehniska rakstura darbības process, kas ietver zināšanas, prasmes, iemaņas, procedūras un iedarbību uz motivāciju.
Vadīšanai raksturīgas noteiktas attīstības tendences, ko var skatīt divējādi: objektīvās un potenciālās attīstības iespējas.
Vadīšana ietver tādus elementus kā kultūra, vērtību sistēmas un cilvēku pārliecība. Vadīšana ietver darbu ar personālu.
Vadīšanas procesā veidojas attiecība starp darbiniekiem un organizāciju, tas nozīmē, ka vadītājam jānodrošina sadarbība.
Mūsdienu praktiskajā vadīšanas darbībā ietilpst: analīze, vadīšanas lēmumu ietekmes faktoru noteikšana, darbības programmas izstrādāšana.
Mūsdienu vadīšanas tendences raksturo: starptautisks raksturs, starptautiska rakstura konkurence, gatavība jaunievedumu ieviešanai.
Vadīšana ir elastīga sistēma, to nosaka tirgus ekonomikas īpatnības.
Uzņēmuma vadīšana ir īpašs darbības veids un process.
Vadīšana ir mērķtiecīga iedarbība uz resursiem, lai sasniegtu noteiktus rezultātus.
Vadīt nozīmē – vadīt resursus. Vadīšana ir zinātne un vienlaicīgi māksla.
1.2. Vadīšana zinātnes attīstību ietekmē trīs galvenie faktori:
1. Ekonomiskie;
2. Sociālie;
3. Politiskie.
Vadīšanas teorijas un prakses attīstībā izšķir vairākus periodus:
1. Senlaiku periods (9.-7.gs.p.ē. līdz apm.18.gs.)
2. Industriālais periods (1776.-1890.)
3. Sistematizācijas periods (1856.-1960.)
1.3. Vadīšanas teorijas, to veidi:
1. Klasiskā vadīšanas teorija attīstījās divos virzienos:
a) Zinātniskā vadīšana ir teorija par organizācijas darbībām un darbinieku attiecībām. Ievērojamākie zinātnieki: F.Teilors, F.Gilberts, L.Gilberte, H.Emersons, H.Grants.
b) Klasiskā organizāciju teorija izskaidro organizācijas vadīšanas pamatus. Ievērojamākie šīs teorijas pārstāvji: H.faijols, M.Vēbers, L.Urviks.
1. Cilvēka uzvedības teorijas. Teorijas ietver divus galvenos pamatvirzienus:
a) Savstarpējo attiecību skolas pētījuma objekts cilvēku uzvedība grupās. Ievērojamākie pārstāvji: H.Minsterbergs, V.Pareto, G.E.Meijo, Č.Bernards.
b) Motivēšanas teorija izskaidro cilvēku individuālās uzvedības izmaiņas motivēšanas faktoru rezultātā. Ievērojamu ieguldījumu sājā jomā deva: A.Maslovs, D.Makgregors.
2. Kvantitatīvās vadīšanas teorijas.
3. Integrētās vadīšanas teorijas.
4. Modernās vadīšanas teorijas.
5. Vadīšanas teorijas attīstība mūsdienās.
1.4. Vadīšanas likumsakarības, principi, funkcijas un metodes
Organizācija kā sistēma. Elementus sistēmā vieno darbības mērķi un uzdevumi.
Sistēmai ir raksturīgi: vadāmība, dinamiskums, attīstības perspektīva, mērķi.
Vadīšanā darbiniekiem jāzina vadīšanas likumi un likumsakarības un jāprot arī praktiski realizēt šādas organizāciju vadīšanas galvenās likumsakarības:
Organizāciju vadīšanas principi mūsdienās:
a) Vienvadības un koleģialitātes princips.
b) Objektivitātes princips.
c) Konkrētības princips.
d) Efektivitātes un optimalitātes princips.
e) Galvenā posma princips.
f) Morālās un materiālās stimulēšanas princips.
g) Atbildības princips.
h) Kontroles un izpildes pārbaudes princips.
i) Pareiza darbinieku izvēles un izvietošanas princips.
…
