Lai arī kas būtu bērna uzvedības traucējumu pamatā, ar tiem ir jārēķinās un jāsadzīvo gan vecākiem, gan pašam bērnam. Lai šādam bērniem palīdzētu, turklāt, iespējams, saglābjot visu viņa dzīvi, saglabātu viņa azartiskumu, ziņkārību un izmēģināšanas kāri, nevis tikai uz laiku padarītu viņu mierīgāku (piemēram, ar nomierinošām zālēm), ir ļoti svarīgi iemācīt šim bērnam disciplinēt sevi pašu. Bērnam ir vajadzīgs pieaugušais, kas bērnu respektē un dod viņam ierobežotu brīvību, kad vien tas ir iespējams, tajā pašā laikā ar mīlestību un noteiktību prasot konkrētu disciplīnu. Bērni kuri ir hiperaktīvi vai ar UDS sindromu nevajadzētu viņus sodīt par to, ka viņi ir pārāk izklaidīgi vai hiperaktīvi, jo viņi paši dažkārt neapzinoties sekas izdara kļūdas un vecāki soda ar tradicionāliem paņēmieniem- Rāšanās, moralizēšana, uzkliegšana, bet tas tikai noved bērnu pie agresīvas rīcības, kā, piemēram, metīs kaut ko pret sienu vai aizcirtīs durvis, pat ja labi zina, ka tas viņam radīs vēl lielākas nepatikšanas. Šādu bērnu audzināšanas mērķis ir panākt, lai bērns mazāk runātu pretī un visādi citādi izrādītu necieņas pilnu uzvedību pret citiem. Izmantojot loģiskās konsekvences audzināšanā, būtiskākais ir, lai bērns tās neuztvertu kā soda veidu, jo tad var sākties kārtējais karš. T. Gelegera uzskata, ka jebkura veida necieņu demonstrējošu uzvedību ir iespējams sekmīgi mainīt jau no trīs gadu vecuma. Iespēja palīdzēt bērnam mainīt viņa uzvedību, lai būtu vieglāk gan viņam pašam, gan apkārtējiem, ir būtiska. Bet vēl svarīgāk ir katru dienu atrast pietiekami daudz laika, kad bērns var saņemt pozitīvu uzmanību. Ja šīs pozitīvās uzmanības trūks, nekādas taktiskās metodes nelīdzēs.…
