Uzmanība.
Pēteris Birkerts. 1923.gads.
Pēteris Birkerts 1923.gadā izdotajā grāmatā "Pedagoģiskajā psicholoģija" uzmanības jēdziena un procesa būtības skaidrošanas jautājumu definē intelekta jeb prāta psihologijas ietvaros, izdalot apakšnodaļu ar nosaukumu -"UZMANĪBA".
Šai apakšnodaļā P.Birkerts īpaši izdala trīs, viņaprāt, būtiskus un svarīgi pamatvilcienus uzmanības sakarā:
uzmanības jēdziens;
uzmanības kvalitātes jeb īpašības un veidi;
uzmanības pedagoģiskais aspekts.
Grāmatas autors jau nodaļas sākumā sniedz precīzu un skaidru jēdziena būtības skaidrojumu, apgalvojot, ka "uzmanība ir psiches īpašība, kura dod iespēju psichei no daudziem pieredzējumiem (iespaidiem) uzņemt tikai vienu vai nedaudzus un uz viņiem sakopot apziņu."[58.lpp.] Uzmanības māte ir interese, bet uzmanība, savukārt, zināšanas māte- tā autors.
P.Birkerts nosauc arī uzmanības trīs galvenās funkcijas:
iespaidu uzņemšana,
koncentrēšana,
un sadalīšana.
Runājot par uzmanības veidiem, P.Birkerts uzskata, ka uzmanībai ir dažādas kvalitātes jeb īpašības. Šīs īpašības nosaka arī dažādus uzmanības veidus, "jo vienkāršākie ir tie uzmanības veidi, kas saistīti ar neapzinīgo gribu (instinktiem), komplicētāki tie, kas saistīti ar apzinīgo gribu". [59.lpp.]
P.Birkertam uzmanības veidi tiek izdalīti ņemot vērā sekojošus faktorus:
Atkarībā no attīstības viedokļa tiek izdalīta:
Instinktīva uzmanība;
Bezgribas uzmanība;
Voluntārā jeb apzinīgās gribas uzmanība. …