Tēzes pamatojums var pieņemt dažādas formas: tie var būt deduktīvie slēdzieni, pilnīgā indukcija vai analoģija9.
Deduktīvais pamatojums ir daļēja sprieduma novešana līdz vispārējam spriedumam. Induktīvais pamatojums veidojas pilnīgas indukcijas slēdziena formā. Par argumentiem šeit parasti tiek lietoti faktuālie izteicieni (novērojumu rezultāti, eksperimentu dati, statistiskie materiāli utt.) demonstrācija analoģijas formā ir tēzes pamatošana, kura tiek apgalvots par atsevišķās parādības īpašībām ar argumentu palīdzību, kuri satur informāciju par citu atsevišķu parādību, līdzīgu būtiskajās īpašībās ar pirmo10.
Pie netiešajiem pierādījumiem tiek pieskaitīti apagoģiskais un sadalošais pierādījums. Apaloģiskajā pierādījumā tiek pierādīta nevis tēze, bet tās noliegums – antitēze. No antitēzes aplamības ar nepieciešamību nonāk pie tēzes patiesuma. Šo pierādījuma veidu bieži sauc arī par „novešanas lūdz absurdam metodi”. Sadalošā pierādījumā tēzes patiesums tiek noskaidrots caur visu sadaloša sprieduma sastāvdaļu atspēkošanu, izņemot vienu, kas ir pierādījuma tēze11. Tas ir pierādījums ar izslēgšanas metodi. Loģiski nepieciešams secinājums šeit ir iespējams tikai tad, ja tiek izskatīti visi iespējamie situācijas varianti12.
Pierādāmai tēzei ir jābūt loģiski noteiktai, skaidrai un precīzai un to ir aizliegts mainīt spriešanas procesā. Nepieciešams arī precizēt sprieduma kvalitāti – vai tas satur apgalvojumu vai kaut kas tiek noliegts.
…
