Trimdinieka Anšlava Eglīša romāns „Līgavu mednieki” tapis 1940. gadā ( 1943. — norādīts citā grāmatā ). Romānā darbojas, es teiktu, trīs brāļi, kaut gan pēc radurakstiem jaunekļi brāļi nav. Tie ir — Pāvils Epalts, Atis Dušelis un Mārtiņš Ķuzens. Visi trīs kādreizējie draugi, bijušie skolas biedri, tiekas bankas direktora Dāvida Jonatāna Surģenieka lielajā, greznajā dzīvoklī — tur vakaros pulcējas jauni un pārtikuši ļaudis. Šie trīs jaunekļi nav sevišķi pārtikuši, drīzāk nabadzīgi, tādēļ viņu recepte ir — pēc iespējas ātrāk un izdevīgāk apprecēties, apņemt bagātu līgavu — tad būs nauda, būs mājas, smalks auto un cita greznība. Bet kur paliek mīlestība, jūtas? Viņi taču ir mednieki — svarīgākais šķiet laupījums. Atis Dušelis apņem par sievu bagātā Surģenieka meitu Grizeldu , Mārtiņš Ķuzēns apprec turīgu skolas biedreni Karlīnu. Epalts uzdod jautājumu Ķuzēnam, bet kur ir mīlestība, vai spēsi mūžu nodzīvot bez mīlestības? Ķuzēns, grūtā situācijā nonācis, atcērt: „Tu muldi kā drudzī. Mīlestība! Man cilpa kaklā, šim mīlestība!” Savukārt Epalts alkst un ilgojas pēc īstas, patiesas mīlestības, viņš sarkst un bālē, redzot savu mīļoto, raksta mīlestības vēstules, un gandarījumu viņam sagādā viens mīļotās sievietes acu skatiens, smaids. Gatavs darīt jebko, lai iegūtu sev šo mīļoto sievieti. Diemžēl par šo skaisto un apburošo sievieti cīnās ne vien Epalts, bet vēl divi jaunekļi. Skaistā sieviete — Nikolīne — izvēlas savu attālu radinieku — Visvaldi, sauktu arī par Princi. Epalts jūtas sakauts un galīgi noguris, tādēļ bēg uz ārzemēm, bēg pats no sevis, no atmiņām, no Nikolīnes.
Pāvils Epalts —„viņa galva atgādināja rombu, kas nolikts uz smailes. Liela, bet labi veidota mute ar drusku noslīdējušu apakšlūpu allaž kaitinošā smīnā atklāja nelīdzenus zobus, starp tiem vienu zelta. Šis smaids un palielas, sārtas ausis bija viss, kas palika atmiņā no citādi neuzkrītošās sejas.” Saukts arī par Zeltmuti, jo prata labi un pārliecinoši runāt. Strādā bibliotēkā par palīgu. Romāna sākumā šķiet drosmīgs, valdonīgs, mērķtiecīgs, bez mazākās romantikas, bet romāna gaitā atklājas, ka patiesībā jauneklis ilgst kvēlas un patiesas mīlestības. Mīļoto sievieti cenšas iegūt, aplaimojot to ar romantiskām dzejas rindām un vēstulēm. Romāna sākumā diezgan skeptiski izsakās par sievietēm: „Sievietes draudzība ir kā pensija, ko izsniedz invalīdam.”…