1.Valstu transporta politika.
Mūsdienās galvenokārt saprot regulēšanas un deregulēšans politiku. Pasaulē valdības pakāpeniski atskaās no infrastruktūras finansēšanas. Valstij, ņemot vērtā tās ģeogr.st., demogrāfisko situāciju ir jāatbalsta savi transporta uzņēmumi. Valstu politika visbūtiskāk ir saistīta ar tranzītpārvadājuma procesiem caur savai teritorijai. Saistīts ar transporta koridoru attīstību. LV- Helsinki- Tallina- Rīga- Varšava, bet vairāk ieinteresēta R-A koridora attīstībā. Citas kaimiņvalstis ir ieinteresētas, lai tranzīts iet caur to teritorijām, jo tad tiks uzlabota infrastruktūra, izdevīgi tarifi utt.
2.Valsts transporta ekonomiskā regulēšana.
Valsts var noteikt dažādus ierobežojumus transporta izeju tirgum. Noteikt transporta tarifus. Noteikt ierobežojumus uzņēmumu patvaļīgai iziešanai no tirgus. Mērķis ir palielināt transporta uzņēmumu skaitu un palielināt konkurenci. Radīt konkurenci gan noteiktās teritorijās, gan maršrutos. Eksistē brīvais tirgus un valstij ir jāatbild par iedzīvotāju veselību un drošību, kā arī par apkārtējās vides tīrību un infrastruktūras kvalitāti un attīstību.
3. Vispārējās tirgus attīstības tendences mūsdienās.
Atkarīga no saimniecības attīstības tendencēm. Galvenā prasība- tirgus pieprasa pārvadātāju pielāgošanos specifisko lietotāju prasībā, šī pielāgošanās notiek gan attiecībā uz transporta pieprasījuma kontraktu slēgšanu u.c. palīgieroču attīstību. Palielinās prasības uz transporta piegādi precīzi laikā. Svarīgi ir radīt līdzvērtīgu konkurenci visiem transporta veidiem. . Palielinās starpnieku pakalpojumi, kā arī aizvien vairāk apvienojas dažādi transporta veidi, pieaug vietējo, mazo uzņēmumu apjoms, būtiski uzlabojumi ir vērojami iekraušanas/izkraušanas darbos. Mainās transporta vadīšans metodes- vadīšana tuvinās lietotāja mārketinga un loģistikas stratēģijā, palielinās konteinteru, dažādu palīgieroču izdomāšana. Izmanto sakaru pavadoņus.…