Tonijs Džads "Pēc kara"

Neiespējamais mierizlīgums
T. Džads šajā nodaļā apraksta pēckara situāciju, tostarp arī Jaltas konferenci, kas Centrāleiropas politikas leksikonā iegājusi kā Rietumu nodevība pret Poliju un citām Austrumeiropas (AE) valstīm, tomēr uzsvērdams, ka šij konferencei nebūt nebija tik liela nozīme, kā tai tiek piešķirta, jo tolaik Staļinam tikpat kā vairs nebija vajadzīga Rietumu atļauja, lai AE darītu visu, ko vien vēlējās.1 Autors norāda, ka atsevišķos aspektos Aukstais karš sākās pēc Pirmā, nevis pēc Otrā pasaules kara beigām un laiks no 1941. gada līdz 1945. gadam bija intermēdija cīņā starp Rietumu demokrātijām un padomju totalitārismu.2 Rietumu neuzticību Krievijai uz četriem gadiem mazināja nepieciešamība uzveikt Vāciju, tomēr pat tad starp Rietumiem un Austrumiem notika niecīga svarīgas informācijas apmaiņa. Dažādu savstarpēju vēsturē sakņojošos konfliktu dēļ Aukstā kara atjaunošanās Eiropā bija gaidāma, taču ne nenovēršama.
Pēc Otrā pasaules kara tika izstrādāta Bretonvudsas konvencija, kas paredzēja valūtas konvertējamību, tādējādi cerot panākt, ka neatkārtosies 1931. gada situācija, kad sabruka monetārā sistēma. Šo ideju sponsorēja ASV, tomēr ne Francija, ne Anglija, ne arī Krievija to neatbalstīja. Šāda Krievijas rīcība ierosināja jaunas konfrontācijas sākumu, par ko liecina Dž. Kenana 1946. gada 22. februāra uz Maskavu nosūtītā “garā telegramma”, lai gan daudzas ASV amatpersonas to nevēlējās atzīt un turpināja idealizēt Krieviju.3 Savukārt briti baidījās no tā, ka ASV vairs nesniegs palīdzību RE un Krievija ne vien kontrolēs AE, bet kopā ar aizvainoto Vāciju nodibinās kundzību pār visu kontinentu.4 …