Modernās valsts izpratnes sākums meklējams renesanses un apgaismes laikmetu absolūtās monarhijas valsts realitātē. Jēdziens “valsts” toreiz nebija īpaši nozīmīgs un izplatīts. Centrālais jēdziens bija “valdnieks”, kas lielā mērā tika identificēts ar “valsti”. Teritorija un iedzīvotāji bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu.
Absolūtisma iekārtā valstī valdnieka vara ir neierobežota (“suverēna” šī jēdziena sākotnējā valsts tiesiskajā izpratnē). Valdnieks ir augstākstāvošs pār tiesībām, viņš nav saistīts ar (paša izdotām) tiesībām (viņš var tās neievērot). Valdnieka personīgais un valsts īpašums nav nošķirti, viņš savu valsti vai daļu no tās var pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā privātu īpašumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja Austroungārijas valsti)1.
Vēsturē 1648.-1789. gadu sauc par monarhijas „Great age” (lieliskākajiem gadiem). Ap 17. gs lielākajā daļā Eiropas pastāv monarhija. Anglija 17. gs beigās kļuva par konstitucionālu monarhiju2, Francijā valda Burbonu dinastija3. Vācijā līdz 1701. gadam- Brandenburgas Prūsija (monarhija), pēc tās tika izveidota Prūsijas Karaliste, kurā arī valdīja monarhija4. Spānijā un Zviedrijā arī pastāv monarhija.…