Līdz ar Latvijas valsts nodibināšanu tika radīta arī neatkarīga tiesu sistēma. Par tiesu sistēmas oficiālo pirmsākumu varam uzskatīt 1918.gada 6.decembrī Latvijas tautas padomes pieņemto “Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”. Balstoties uz šo likumu vēlāk tika veidoti citi ar tiesu sistēmu saistītie normatīvie akti. Drīz pēc šī likuma pieņemšanas Ministru kabinets iecēla pirmos tiesnešus un senatorus. Tiesu sistēmas attīstībai ievērojamus šķēršļus radīja gan lielinieku gan bermontiešu iebrukumi, taču neraugoties uz to tiesu sistēma darbojās, kaut arī tiesnešu skaits bija nepietiekošs un tiesnešu pieredze pavisam maza.
Laikā, kad Latvija bija kā viena no padomju sociālistiskajām republikām tās tiesu sistēma bija pakļauta lielās savienības likumdošanai un valsts iekārtai. Pēc neatkarības atgūšanas 1990.gadā kā viens no primārajiem uzdevumiem bija tiesu reforma. 1992.gada 15.decembrī Augstākā Padome pieņēma likumu “Par tiesu varu”, kurā ir paredzēts, ka blakus izpildvarai un likumdevējvarai pastāv neatkarīga tiesu vara, kura veidota no rajona (pilsētas) tiesām, apgabaltiesām, kādas nebija padomju laikos un augstākās tiesas. Līdzās tika izveidota arī Satversmes tiesa.
Latvijas Republikā tiesu lietu izskatīšanas principus un kārtību nosaka šādi normatīvie akti – Satversme, likums “Par tiesu varu”, Civilprocesuālais likums, Kriminālprocesa likums, Administratīvi procesuālais likums, Satversmes tiesas likums un likumi, kas nosaka nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemes grāmatās.1
Latvijas Republikā tiesu spriež tikai tiesa, kas pieder rajonu (pilsētu)tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai. Tiesu sistēma Latvijā darbojas atbilstoši Latvijas teritoriālajam iedalījumam. Tiesības uz tiesas lietas izskatīšanu tādā kārtībā, kā to nosaka likums un tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, goda un cieņas apdraudējumiem ir ikvienai personai mūsu valstī, tas noteikts arī likumā “Par tiesu varu” vispārīgajos noteikumos.2
Šis minētais likums garantē tiesas neatkarību. Tas nosaka, ka spriežot tiesu tiesneši un tiesas piesēdētāji ir pakļauti tikai un vienīgi likumam, kā arī to, ka gan tiesnesis, gan tiesas piesēdētājs spriežot tiesu ir neaizskarams. Krimināllietu pret tiesnesi Latvijas Republikā var ierosināt tikai ģenerālprokurors.3
Spriežot tiesu lietu izskatīšanā jāvadās pēc sekojošiem galvenajiem pamatprincipiem:
patiesība – tiesas pienākums ir noskaidrot objektīvo patiesību jebkurā lietā. Tiesa konstatē faktus pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem;
likumība – tiesvedība tiek veikta tikai saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas normatīvajiem aktiem;
atklātums – visās tiesās lietas tiek izskatītas atklāti. Tiesas izskatīšana slēgti pieļaujama tikai likumā noteiktā kārtībā., taču tiesas lēmumus un spriedumus bez izņēmuma vienmēr ir jānolasa atklāti;
koleģialitāte – Latvijas Republikas tiesās lietas izskata koleģiāli, izņemot gadījumus, kad likums nosaka, ka tiesu tiesnesis var izskatīt vienpersoniski. Kā piemēru varu minēt civillietas. Izskatot lietu koleģiāli tiesnesim un tiesas piesēdētājam ir vienādas tiesības izlemt ar attiecīgo tiesu saistītos jautājumus;
tiesvedības valoda – tiesvedības valoda ir latviešu valoda, ir pieļaujama arī cita valoda, ja tam piekrīt abas puses, advokāti un prokurors.
nevainīguma prezumcija – tā nosaka, ka nevienam nav tiesības kādu personu saukt par vainīgu likuma pārkāpumā, kamēr tiesa nav atzinusi šīs personas vainu. Šim principam ir senas saknes – tā pirmsākumi meklējami jau senajā Romā, kur šis princips tika lietots izskatot mantiskus strīdus.;
pušu līdztiesība – pusēm procesā ir vienādas tiesības, un nebūt nav tā, ka cietušajam vai lietas prasītājam būtu vairāk tiesību nekā atbildētājam vai apsūdzētajam.…
