1. Krastiņš I., Tiesību būtība un forma // LU izd., R., 1999, 2. nodaļa.
Tiesību normu teksta un tā satura izzināšanu, reprodukciju un izvērtēšanu veic ar darbību kopumu, kas tiek apzīmēts ar terminu – interpretācija.
Interpretācija kā likuma priekšrakstu satura noskaidrošana un noteikšana bija jau pazīstama Senajā Grieķijā. Taču šis darbības terminoloģiskais apzīmējums radies senajā Romā.
Tieši interpretācija paver iespējamību reāli un pārbaudāmi ieviest normu piemērošanas praksē nacionālās tiesību sistēmas un starptautisko tiesību principus, piemēram, taisnīguma, vienlīdzības likuma un tiesas priekšā, un tiesību vispārējās vai tā sauktās deklaratīvās normas. Tāpat interpretācijas procesā var rasties nepieciešamība analizēt tos vēsturiskos nosacījumus, kādēļ konkrētā norma tika pieņemta, tās pieņemšanas mērķis, nolūks, nozīme, kā arī normas piemērošanas prakse.
Mūsdienu Latvijas apstākļos kvalitatīva interpretācija var kļūt par iedarbīgu līdzekli, lai novērstu vai mazinātu normatīvajos aktos esošās pretrunas un citus trūkumus un, izmantot interpretācijā ietverto iespēju, saskaņot tiesību normas ar sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām, veicinātu tiesību normu attīstību, atbilstoši sabiedrības dzīves mainošajiem apstākļiem. Slikta interpretācija var samaitāt labu likumu, un laba – uzlabot sliktu likumu.…
