Psihiatrija un tās nozares pēta slimību grupas, kuras pavada psihiskās darbības traucējumi, psihisko traucējumu izcelsmes, to attīstības un iespējamā iznākuma likumsakarības. Vispārīgā psihiatrija pēta minētās likumsakarības ar mērķi sniegt psihiatrisko palīdzību personām ar psihiskiem traucējumiem. Psihiatriskā palīdzībā ietilpst psihiskās veselības izmeklēšana, psihisko traucējumu diagnostika, psihiatriskā ārstēšana un aprūpe, kā arī profilakse un medicīniski sociālā rehabilitācija.
Tiesu psihiatrija pēta personas psihiskos traucējumus saistībā ar krimināllietas vai civillietas apstākļiem. Tiesu psihiatrijas uzdevums ir novērtēt personas psihisko stāvokli, spējas saprast savas darbības vai vadīt tās, ja procesa virzītājam ir radušās šaubas par personas psihisko stāvokli un ir nepieciešamība noskaidrot jautājumu par tās pieskaitāmību, ierobežotu pieskaitāmību vai nepieskaitāmību, dot atzinumu par medicīniska rakstura līdzekļiem par tām personām, kas atzīstamas par nepieskaitāmām vai ierobežoti pieskaitāmām, kā arī tām personām, kurām psihiskās darbības traucējumi sākušies pēc izdarītā noziedzīgā nodarījuma.
Penitenciara psihiatrija ir tiesu psihiatrijas nosacīta apakšnozare, kuras mērķis,ir sniegt psihiatrisko palīdzību personām, kas notiesātas ar brīvības atņemšanu. Penitenciaras psihiatrijas uzdevumi ir diagnosticēt psihiskos traucējumus, organizēt un veikt ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus, informēt ieslodzījuma vietu administrāciju par personām, kurām konstatēti psihiskie traucējumi un nepieciešamības gadījumā ieteikt nozīmēt tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kas novērtētu personu psihisko traucējumu smagumu un to iespējamo tālāko gaitu, izredzes uz izveseļošanos (prognozi), lai varētu lemt par to, vai personas, kas notiesātas par noziedzīgu nodarījumu un pēc sprieduma pasludināšanas saslimušas ar gara slimību, kura tām atņēmusi spēju saprast savu darbību vai to vadīt, personu spēju turpināt soda izciešanu, kā arī to, vai nepieciešams tām noteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus (KL 59., 68., 69.pants).
Tiesu psihiatriskās ekspertīzes juridiskais pamatojums ir procesa virzītāja lēmums saskaņā ar Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, Administratīvā procesa likumu, Civillikumu, Civilprocesa likumu. Tiesu psihiatrisko ekspertīzi nosaka, ja nozīmīgu krimināllietas, administratīvās vai civillietas apstākļu noskaidrošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas psihiatrijā (KPL 193., 194., 195., 196., 197., 198., 199., 200., 201., 203.pants; APL 178.pants; CPL 121., 122.).
Tiesu psihiatriskās ekspertīzes objekti ir fiziskas personas, šo personu medicīniskā dokumentācija un objektīvie dati par šīm personām krimināllietas, administratīvās lietas vai civillietas materiālos. Ekspertīzes objekts krimināllietu ietvaros- aizdomās turētais vai apsūdzētais, notiesātais, cietušais, liecinieks; civillietu ietvaros- prasītājs, atbildētājs, liecinieks, persona, kurai nosakāmas rīcībspējas.
Tiesu psihiatrisko ekspertīzi veic saskaņā ar Krimināllikuma, Kriminālprocesa likuma, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Administratīvā procesa likuma Civillikuma, Civilprocesa likuma, Ministru kabineta un citu normatīvo aktu noteiktajām normām par ekspertīzi.
Tiesu psihiatriskā ekspertīze ir zinātniski praktiska darbība personas psihisko traucējumu novērtēšanā saistībā ar krimināllietas vai civillietas apstākļiem, ko veic tiesu psihiatrijas lietpratējs (eksperts). Ekspertīzes rezultātā tiek dots zinātniski pamatots atzinums. Eksperta atzinums ir dokuments, kurā aprakstīta izdarītās ekspertīzes gaita, pielietotās metodes un paņēmieni, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, doti argumentēti secinājumi kā atbildes uz procesa virzītāja uzdotajiem jautājumiem (KPL 203., 205.,p.; APL 181., 182.p.; CPL 124., 125.p.).
Tiesu psihiatrisko ekspertīzi veic, ja procesa virzītājam radušās šaubas par personas psihisko veselību gadījumos:
1)ja persona ir aizdomās turētais, apsūdzētais vai tiesājamais krimināllietās;
2)ja persona ir cietušais;
3)ja persona ir liecinieks;
4)ja persona ir notiesāta;
5)ja tiek apšaubīta personas rīcībspēja;
6)ja tiek apšaubīts personas civiltiesiskais darījums;
7)ja tiek apšaubīta personas spēja audzināt bērnus;
8)ja tiek apstrīdēta personai noteiktā psihiatriskā diagnoze.
Šaubas par personas psihisko veselību var rasties:
1)ja persona ir veikusi vai patlaban veic bezjēdzīgas, situācijai neatbilstošas darbības un ir skaidri manāmas viņas uzvedības un rīcības dīvainības;
2)persona sniedz bezjēdzīgas un neloģiskas liecības;
3)realizētais likumpārkāpums ir nemotivēts (nav psiholoģiski saprotama motīva);
4)izdarītas sevišķi nežēlīgas noziedzīgas darbības (ārkārtējs nozieguma nežēlīgums ne katrreiz liecina par garīgu saslimšanu);
5)notikusi pašapruna;
6)liecībās jūtama tieksme apmelot citus cilvēkus;
7)saņemtas ziņas par personas ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā, atrašanos psihiatra uzskaitē (jāņem vērā, ka psihiatra apmeklējums vien neliecina par psihisku saslimšanu, jo ārstējas arī personas bez psihotiskiem traucējumiem, piem., neirotiskiem traucējumiem, personības traucējumiem sekām pēc galvas smadzeņu bojājuma, u.c).…
