Tiesu sistēmai piederīgas personas un iestādes. Tiesu vara ir neatkarīga, tāpēc arī piederība pie tiesām tika uzskatīta par neatkarības garantu. 1997. gada 29. janvārī likumu “Par tiesu varu” papildināja ar 16.1 nodaļu “Tiesu sistēmai piederīgas personas” (stājās spēkā 1997. gada 27. februārī). Kā tiesu sistēmai pie derīgas personas likumā iekļāva: prokurorus, zvērinātus advokātus un zvērinātus notārus. Ar 2002. gada 31. oktobra grozījumiem šo nodaļu papildināja ar pantu, kas noteica, ka arī zvērināti tiesu izpildītāji ir tiesai piederīgas amatpersonas. Savukārt 1998. gada 14. oktobrī likumu “Par tiesu varu” papildināja ar 16.2 nodaļu “Tiesu sistēmai piederīgas iestādes” (stājās spēkā 1998. gada 11. novembrī). Kā tiesu sistēmai piederīgas iestādes tika nosauktas: bāriņtiesas, pagasttiesas, īrestiesas un dzimtsarakstu nodaļas. Taču ar 2005. gada 22. septembra grozījumiem likumā “Par tiesu varu” (stājās spēkā 2005. gada 21. oktobrī) šo nodaļu izslēdza. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, minētās iestādes ir pašvaldību izveidotas iestādes, kuras neveic tiesas spriešanas funkciju, bet pieņem administratīvos aktus.
Nākotne. Lai gan kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un Latvijas tiesu sistēmas izveidošanas ir pagājuši jau 30 gadi, nevar apgalvot, ka tiesu sistēmas reforma ir pabeigta. Joprojām nepieciešams turpināt diskusiju par Tieslietu padomes statusu un tā nostiprināšanu Satversmē. Institūcija, kurai jāuzņemas vadošā loma tiesu politikas veidošanā un tiesu sistēmas stratēģijas izstrādē, noteikti ir leģitimējama augstākā līmenī nekā vienkāršā likumā, citiem vārdiem sakot, tās statuss ir jānostiprina Satversmē.
Tāpat nepieciešams izvērtēt, cik daudz un cik lielas rajona (pilsētas) tiesas Latvijā ir nepieciešamas. Uzmanība jāvelta tiesu personāla (tiesnešu palīgi, sekretāres, kancelejas darbinieki) nostiprināšanai, gan izvirzot augstākas prasības pretendentiem, gan uzticot atbildīgākus pienākumus un nosakot konkurētspējīgu atalgojumu.
Nepieciešams turpināt arī iesākto darbu pie komunikācijas uzlabošanas ar sabiedrību, atrodot veidu un resursus, lai sabiedrībai skaidrotu gan tiesu pieņemtos nolēmumus, gan arī tiesu darbu kopumā. Šajā sakarā aktuāls ir arī jautājums par tiesu nolēmumu, it īpaši to nolēmumu, kas nav pārsūdzami, publiskošanu.
Likumdevējam arī beidzot būtu jāizšķiras par jaunā Tiesu iekārtas likuma pieņemšanu.
…
