Sekojot Romiešu tiesību tradīcijām Civillikuma 1469.p. ir noteikts, ka tiesiska darījuma sastāvdaļas ir vai nu būtiskas, vai dabiskas, vai nejaušas.
Būtiskās sastāvdaļas
Būtiskās sastāvdaļas ir viss tas, kas nepieciešams kāda konkrēta tiesiska darījuma jēdzienam un bez kā pats nodomātais darījums nav iespējams (sk.CL 1470.p.). Tas nav iespējams tāpēc, ka darījums kļūst neskaidrs, nekonkrēts. Ar šīm sastāvdaļām saprotams nodomātā tiesiskā darījuma jēdziena pazīmes, kas parasti ir tieši paredzētas likumā (piemēram, pirkuma līguma jēdziena pazīmes paredzētas CL 2002.p.); darījumiem, kuru jēdziena pazīmes nav tieši paredzētas likumā, tās nosakāmas, pamatojoties uz ieradumu tiesībām. Būtiskās sastāvdaļas neko nevar pārgrozīt, pat arī darījuma dalībniekiem savstarpēji vienojoties (sk.CL 1470.p.), jo tādējādi nodomātais darījums vai nu vispār nav uzskatāms par noslēgtu, vai arī varbūtēji ir noslēgts kāds cits darījums.
Vispārīgi ņemot, jebkura tiesiska darījuma būtiskā sastāvdaļa ir viens vai vairāki (saskanīgi) gribas izteikumi (sk.CL 1427.p.) turklāt no CL 1470.p viedokļa ir nozīmīgs attiecīgā gribas izteikuma saturs. Ja, piemēram, divas personas nodomājušas noslēgt pirkuma līgumu, tām jāvienojas par to, ka viens līdzējs (pārdevējs) apņemas par nolīgtās naudas summas samaksu atdot otram līdzējam (pircējam) zināmu lietu vai tiesību (sk.CL 2002.p.) Ja turpretī līdzēji ir vienojušies, ka viens no viņiem apņemas piešķirt otram aiz devības (bez atlīdzības) zināmu lietu vai tiesību, runa ir nevis par pirkuma, bet gan par dāvinājuma līgumu (sk.CL 1912.p.)
…