Kopienā, kuras kopdzīvi – citādi nekā bišu saimē – pietiekami precīzi un droši nenosaka instinkti, veidojas funkcionējošs sociāl kopums, saskaņā ar kuru indivīds zina, kas jādara viņam pašam un pārējiem. Ir jāgarantē tas, ka konkrētā rīcība patiešām atbilst šīm izturēšanās normām. Abi tiesiskās drošības komponenti nerodas pašī no sevis: Pati atziņa vēl nerada pietiekoši blīvu un ikvenam saprotamu pareizas izturēšanas normu sistēmu. Un arī tas, ja mēs zinām, kā rīkoties pareizi, trūkst pārliecības par īstenošanu. Respektīvi, mēs nevaram paļauties uz to, ka mēs rīkosimies saskaņā ar šīm zināšanām. Pārāk viegli citi motīvi mūs novirza no vēlmes rīkoties saskaņā ar labākajiem nodomiem.
Tā kā orientācijas un īstenošanas drošību nerada ne mūsu zināšanas, ne vēlmes, tie jāveido saskaņā ar „spēles noteikumiem”, proti, uz noteiktu lēmumu pieņemšanas pilnvaru (kompetences) bāzes noteiktā procesā. Mēs jau pazīstam šos organizētas tiesiskas kopienas komponentus: Pamatojoties uz tiesisku kompetenci, saistoši nosaka, kas darāms un ko nedrīkst darīt. Šos pirnākumus īsteno juridiski normētā procesā. Arī tas ir viens no „garantēto” tiesību pamatojumiem: jādara droša un funkcionējoša uzturēšanās kārtība. Niklass Lūmans runāja par „leģimitāciju caur procesu”. Par leģitimācijas pamatu viņš uzskata pamatkompromisu ar funkcionējošo sistēmu, noteiktā tisiskā procesā pieņemtu lēmumu vispārēju atzīšanu, samierināšanos ar tiesiskās sistēmas radītajiem lēmumiem, kas nepieciešams, lai stabilizētu šo sistēmu. Bez šaubām, racionālas aparāts ir neatņemamas priekšnoteikums modernu valstu dzīvotspējai. Citādi nav iespējams panākt orientācijas drošību. Tā radies priekšstas par legalitātes leģitimitāti. …