Tiesības – visbiežāk saprot kā visiem obligāto sociālo normu sistēmu, ko aizsargā valsts. Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedrības parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Par tiesību būtību ir izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgas tiesību doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati par to laika gaitā ir ļoti mainījušies. Tiesību būtību izprot dažādi:
1)tiesību izprante subjektīvā nozīmē – tiesības, kas pieder konkrētam subjektam, un viņš ar tām var brīvi rīkoties, citām personām neiejaucoties viņa darbībā (tbas uz atpūtu, izglītību u.c.);
2)tiesību profesionālā izprante – parasti balstās uz tiesību izpratni objektīvā nozīmē kā uzvedības normu kopumu, ko ir noteikusi valsts;
3)3) tiesību doktrinālā izpratne, kas balstās uz tiesību sintētisko definīciju, proti, tiesības ir konkrētā sabiedrībā atzītas un oficiāli aizsargātas taisnības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvās gribas cīņu un saskaņošanu viņu savstarpējās attiecībās.
Ievērību pelna arī vācu filozofa I.Kanta izstrādātā tiesību definīcija – tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīga brīvības likuma pamata. No sacītā izriet, ka cilvēka brīvības apziņā ir tas, kas prasa tiesību pastāvēšanu; ja objektīvi šī apziņa pastāv, pie tam tā var pāraugt patvaļā, nepieciešams likums, kas regulētu patvaļīgo rīcību.
Rietumu juridiskajā literatūrā pamatota doma par to, ka “tiesības ir indivīdu gribas brīva izpausme”. Šāda pieeja un izpratne attālina uzskatu par tiesībām kā vardarbības ieroci un individuālās gribas apspiešanas līdzekli. Tiesību izpratnē principāli svarīgi atzīmēt, ka - tiesības uzstājas:
1)ideju, priekšrakstu formā;
2)juridisko priekšrakstu formā, kurus nosaka valsts;
3)darbības vai attiecību formā, kurās realizējas tiesību idejas, principi un priekšraksti.
Likums - augstākās valsts varas iestādes NA ar vislielāko juridisko spēku, tas izsaka tautas gribu, tiek izdots Konstitūcijas noteiktā kārtībā un regulē valstī svarīgākās attiecības.
Jēdzieni likums un tiesības nav savā starpā identiski. No vienas puses likums vienmēr ir tas pats, kas pozitīvās tiesības, taču no otras puses - tiesības neizsmeļas vienīgi ar likuma jēdzienu, respektīvi, likumā nav fiksētas pilnīgi visas tiesības. Tiesības nav identiskas rakstīto likumu kopumam, turklāt tiesību un likuma savstarpēja pielīdzināšana neatbilst tiesiskās valsts idejai. Likums nav vienīgais spēkā esošo tiesību avots, tāpēc jēdziens likums ir šaurāks par jēdzienu tiesības.…
