Sociālās normas-prasību forma, ko izvirza sabiedrība (vai sociālā kopība), lai reglamentētu personības uzvedību viņas attiecībās ar dažādām kopībām un atsevišķiem cilvēkiem kā arī šo kopību darbību un attiecības. Tā ir cilvēku un viņu apvienību iespējamā un pienācīgā robežas rādītāja. Izdala sekojošus veidus:
Tiesību
Morāles
Politiskās
Estētiskās
Reliģiskās
Ģimenes
Korporatīvās normas
Normas kas pastāv paražu, tradīciju, rituālu formās
Etiķete
2.Tiesības – īpašs normatīvais regulators (kopīgais un atšķirīgais tiesību normām un citām sociālajām normām).
Tiesības-visiem obligāts sociālo normu sistēma, ko aizsargā valsts. Šīs sistēmas ciešie sakari ar valsti atšķir tiesības no citām sociālās regulēšanas sistēmā. Ar tiesību palīdzību sociālie spēki, kuru rokās ir valsts vara, regulē cilvēku un viņu apvienību uzvedību. Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga sabiedriska parādība.
3. Tiesību funkcijas sociālās regulēšanas sistēmā.
Tiesības-visiem obligāts sociālo normu sistēma, ko aizsargā valsts.
Tiesību funkcijas-sabiedrisko attiecību tiesiskās regulēšanas pamatvirzieni. Izšķir regulatīvās (statiskās un dinamiskās) un aizsargājošās funkcijas.
4.Tiesiskās regulēšanas pamatmetodes.
T
Tiesiskās regulēšanas metodes – tiesību paņēmieni uz sabiedriskās attiecībām. Ja tiesību norma ir regulējamo attiecību modelis, tad metode paredz, nosaka kā jānotiek šai regulācijai. Pieskaita sekojošas metodes:
1.imperatīvā - izmanto krimināltiesiskajā un administratīvtiesiskā regulēšanā. Uz tiesību normām noregulētais varas iedarbības veids uz sabiedrisko attiecību dalībnieku.
2.dispozitīvā – to attiecību regulēšanas veids, kuru dalībnieki ir vienlīdzīgas puses. Dod iespēju pusēm pašām izlemt jautājumu par ar tiesību normām regulējamo attiecību formu. Šī norma paredz – atļauju veikt noteiktu tiesiska rakstura darbību, noteiktu tiesību piešķiršanu ar tiesību normām regulējamo attiecību dalībniekiem, šo attiecību dalībnieku rīcības izvēles iespēju.
3. veicināšanas – paredz dažādas orientācijas un mērķu premiālās sistēmas.…
