Zinātne – cilvēka darbības sfēra, kuras f-jas ir izstrādāt un sistematizēt objektīvas zināšanas par īstenību. Zināšanu sistēma, kura veltīta noteiktu priekšmetu studēšanai.
Pēc priekšmeta un metodēm zinātnes sistēmu veido:
1- humanitārās zinātnes (vēsture, valodas);
2- sociālās zinātnes (jurisprudence);
3- dabas zinātnes;
4- tehniskās zinātnes.
Zinātnes pēc ievirzes un attiecībām ar praksi iedala:
1- fundamentālajās zinātnēs;
2- lietišķajās zinātnēs.
Fundamentālo zinātņu ietvaros notiek sabiedrības un dabas pamatstruktūru izzināšana. Izziņa notiek "tīrā" veidā – neatkarīgi no pielietojuma.
Lietišķās zinātnēs izmanto fundamentālo zinātņu prakses problēmu risināšanā.
Pēc zinātnes padomes klasifikatora juridiskā zinātne sadalīta 5 nozarēs.
Juridiskā zinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta sabiedrības attiecību regulējumu ar tiesību aktiem. Kā arī tiesību realizācijas un pienākumu izpildes kārtību, lai pilnveidotu valsts varas un pārvaldes mehānisma darbību, fizisko un juridisko personu ekonomisko un sociālo interešu aizsardzību un novērstu noziegumus u.c. tiesību aizskārumus.
Apakšnozares:
1. Tiesību teorija un vēsture
Zinātnes apakšnozare, kura pēta tiesību un tiesisko parādību teorētiskos un metodoloģiskos jautājumus – tiesību evolūciju un attīstību, saistot to ar citu valstu ietekmi un Latvijas tiesību attīstību, tiesiskā regulējuma piemērošanas, pielietošanas problemātiku un juridisko praksi.
2. Civiltiesības
3. Krimināltiesības
4. Valsts tiesības
5. Starptautiskās tiesības – zinātnes apakšnozare, kura pēta publiski tiesiskās attiecības starp valstīm, starptautiskām organizācijām u.c. ar starptautisko tiesību subjektību apveltītiem veidojumiem.
Zinātniskā teorija – loģiski organizēt zināšanu sistēma par pētāmā objekta vispārējiem un nepieciešamiem sakariem un attiecībām. Zinātniskajā teorijā ietilpst arī tiesību teorija.
Valsts un tiesību teorijas piekritēji uzskata, ka tā pēta valsts un tiesības kā vienotas, viengabalainas sistēmas, izzina to rašanās, attīstības un funkcionēšanas likumsakarības. Bet tiesību teorijas piekritēji uzskata, ka cilvēks savas pamattiesības iegūst ne no valsts, bet no dabas.
Valsts darbība jānorobežo tiesību jomā, jo tiesībām piemīt relatīva patstāvība, ko nosaka taisnīgums, patiesība u.c. vērtības.
Tiesību teorija ir vispārināta zinātņu sistēma par tiesībām un tiesiskām parādībām, to būtību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Tā pēta tiesisko īstenību, realitāti valstī.
Tiesību teorijas priekšmetu veido pamat' likumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme, attīstība sabiedrībā.
Tiesību teorija pēta tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību formas, f-jas, sistēmas u.c. ar tiesībām saistītus jautājumus. Tiesību teorija pēta arī likumsakarības, to īpatnības jurisprudencē. Tās nosaka objektīvos procesus un parādības.
Tiesību teorijas saistība ar nozaru tiesību zinātnēm
Juridiskās zinātnes pēc izziņas priekšmeta dala:
1. Vispār teorētiskās (valsts teorija, tiesību teorija);
2. Nozaru tiesības (konstitucionālās, administratīvās tiesības, civiltiesības, krimināltiesības);
3. Starpnozaru tiesības (saimniecības, transporta tiesības);
4. Speciālās tiesības (kriminālistika, kriminālmeklēšana, juridiskā tehnika).
Tiesību teorija pēta šīm nozarēm svarīgus jautājumus un izstrādā tām kopējos principus un noteikumus. Tādējādi visas tiesību nozares, pētot un analizējot savas problēmas, pamatojas uz principiem un jēdzieniem, ko izstrādājusi un formulējusi tiesību teorija. Balstoties uz tiesību teorijas secinājumiem tiesību nozarē ir iespējams patiesāk un precīzāk izzināt savu pētīšanas priekšmetu. Savukārt, nozaru tiesību sasniegumi dažādu tiesību normu pētīšanā, to piemērošanā praksē dod teorijai bagātu, konkrētu materiālu vispārējiem un viena vai otra jēdziena padziļināšanai. Tas nozīmē, ka tiesību teorija un nozaru tiesību priekšmets šādas mijiedarbības rezultātā bagātinās.
Tiesību teorijā tās atziņas ir sabiedrības tiesiskās dzīves attīstības metodoloģijas pamats.
…
