Apskatot jautājumu par tiesību jēdzienu, jāatzīmē, ka pastāv 2 atšķirīgas juridisko kategoriju grupas, kuras izmanto tiesību apzīmēšanai. Pirmo grupu veido tādas kategorijas, kā: - stingrās tiesības, - formālās tiesības, - rakstītās tiesības, - tradicionālās tiesības. Ar šīm kategorijām parasti apzīmē tādas tiesības, kuras pastāv gadiem ilgi un ir saglabājušās daudzās valstīs arī mūsdienās. Pazīmes – stingrās tiesības ir noteikumu (normu) kopums |nemainīgā daļa|, kuru veido valsts |nemainīgā daļa|, paužot valdnieka gribu, valdošās elites gribu, valdošās šķiras gribu, tautas gribu |mainīgā daļa| un kuru realizāciju garantē pati valsts |nemainīgā daļa|. Dotās izpratnes pozitīvās īpašības: - tā ir reālistiska tajā nozīmē, ka atspoguļo reālās, pastāvošās tiesības; - ietver svarīgu tiesību daļu – tiesību normu kopumu; - kompakta un viegli saprotama. Negatīvās īpašības: - tās saturā nav orientieru, pēc kuriem likumdevējam būtu jāvadās veidojot tiesības un kas līdz ar to ierobežotu tā patvaļu; vienīgais noteicošais moments ir griba, kuru var iztulkot dažādi un kuru grūti ir konstatēt; - tiek sašaurināts tiesību izpratnes saturs un līdz ar to netiek ietvertas tādas svarīgas sastāvdaļas kā tiesiskās attiecības, tiesiskā apziņa un tiesiskās organizācijas; - tā apiet jautājumu par to, ka tiesības veido nevis visas valsts, bet samērā šaurs grupējums, kas atrodas tās priekšgalā, tāpēc ne vienmēr tiek realizētas to personu griba, kuri atrodas ārpus grupējuma, rezultātā šādai likumdošanai ir prettiesisks raksturs; - valdošais grupējums savas gribas uzspiešanai izmanto tādus paņēmienus, kā manipulācijas ar cilvēka tiesībām un pienākumiem. Otrā izpratne ir radusies vēlāk. Šīs tiesību izpratnes definīcija: tiesības ir sabiedrības optimālas organizācijas modelis. Modelis – dabas vai sociālās realitātes noteiktā fragmenta analogs, kas kalpo zināšanu iegūšanai, glabāšanai, oriģināla palielināšanai, konstruēšanai, pārveidošanai un tā pārvaldei. Svarīgākie šie modeļa elementi: tiesību normas, principi, kategorijas t.s. taisnīgums, morāle, tiesiskās darbības metodes, juridiskās doktrīnas, juridiskā tehnika. Svarīgākais elements ir tiesību normas, kuru konstrukciju veido likumdevējs, balstoties uz morāles pamatiem un vadoties no taisnīguma principa. Tiesību normu realizācijā lielu lomu spēlē juristi, no kuriem atkarīgs tas, kādas tiesību normas, kā, ar kādu līdzekļu palīdzību tiks izmantotas cilvēku rīcības, uzvedības koordinācijai, atsevišķu cilvēku un sabiedrības interešu saskaņošanai, sabiedrisko attiecību sakārtošanai. Viņu darbības rezultātā tiesības bieži vien iegūst pavisam savādāku raksturu, nekā tas ir noteikts tiesību doktrīnās un pat normās. Svarīgi, lai tiesības ietvertu sevī arī tādas vispārcilvēciskas morāles, paražu, tradīciju prasības. Ja tiesības zaudē savu morālo saturu, tad jāiejaucas sabiedrībai, šim nolūkam veidojot īpašu mehānismu sistēmu. Demokrātijas apstākļos tauta ņem līdzdalību tiesību attīstībā. Pateicoties tam, veidojas demokrātiskās tiesības, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt tādu apstākļu radīšanu, kas dotu cilvēkam iespēju realizēt viņu subjektīvās tiesības. Subjektīvās tiesības – konkrētās tiesības, kas ir subjektam (cilvēkam, organizācijām, valstīm). Saskaņā ar Dabisko tiesību teoriju, cilvēkam tiesība ir dotas no dabas un tāpēc visiem tās ir jāatzīst, tomēr juridiskā prakse iziet no tā, ka subjektīvajām tiesībām jābūt paredzēt tiesību normās (šo normu kopumu, kas ir spēkā dotā valstī sauc par objektīvām tiesībām). Bet konkrētam subjektam tās rodas tikai tad, kad notiek kaut kāds juridisks fakts, kas ir paredzēts attiecīgā tiesību normā. Dotās tiesību izpratnes pozitīvās un negatīvās īpašības nevar raksturot atrauti. Otrā tiesību izpratne ir plašāka par pirmo, kā arī ietver tiesību principus, juristu profesionālo darbību un tiesu praksi, t.i. papildus ietver tiesu precedentu, tiesību realizāciju un piemērošanas pieredzi. …
