1.Zinātnes un tiesību zinātnes vispārējā izpratne.
Zinātne ir īstenības teorētiskais atspoguļojums. Tā ir vispārinātu priekšmetu sistēma par objektīvo pasauli, dabas parādībām un sabiedrību, to rašanās un attīstības likumsakarības.
Objekts – ir reāla vai ireāla parādība, kuru mēģina pētīt. Notiek izzināšana un praktiska iedarbība.
Priekšmets – ir kāda objekta konkrēts aspekts, galveno būtisko jautājumu loks, kuru pēta attiecīgā zinātne.
Kā zinātnes tiek iedalītas:
ekstaktās un dabas zinātnes;
humanitārās un sociālās zinātnes (jurisprudence);
Ja konstatējam kaut kādas attiecības starp 2 kategorijām, tad mēs konstatējam likumsakarības (piem. viena kategorija – noziegums, otrā kategorija – sods). Nav nozieguma bez soda un nav soda bez nozieguma (ideālais variants).
Tiesību teorija izmanto dažādas izziņas metodes. Tās ir darbības paņēmieni un līdzekļi un tas ir juristu svarīgākais darbības instruments.
2.Vispārējās tiesību teorijas jēdziens un priekšmets.
Tiesību teorija – vispārējā zināšanu sistēma par tiesībām, tiesiskajām parādībām, to būtību, funkcionēšanu, attīstību un nozīmi sabiedrībā. Tā pētī tiesisko īstenību valstī.
Tiesību teorijas priekšmets – sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta, tiesības un vispārējās tiesību attiecības. Tiesību teorijas priekšmetu veido tiesību pamatlikumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pētī tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas, sistēmas un citus ar tiesībām saistītos jautājumus. Tiesību teorija ir sabiedriska, politiski – juridiska, teorētiska un filozofiska rakstura zinātne.
Visas metodes iedala: 1) filozofiskās – balstās uz materiālistiskās un ideoloģiskās bāzes; 2) vispārzinātniskās: indukcija – izziņa no konkrētās uz vispārīgo; dedukcija – izziņa no vispārīgo uz konkrēto; analīze – loģiskā ceļā sadalot to sastāvdaļās; sintēze – pētīšana apkopojot; vēsturiskā – pētot tās rašanās un attīstības likumsakarības; sistēmiska u.c. – izzināšana kā noteiktas sistēmas elementa izzināšana;…
