1. Tiesību jēdziens un sistēma.
T-bas ir cilv. dabas un sab-bas noteikta sabiedrisko attiecību regulācijas sist., kas tiek nodrošināta ar sab-bas varas pārstāvju speciāli noteiktām piespiedu un ierobežojošām normām. T-bu norma ir vispārobligāts, formāli noteikts uzvedības not., kuru uzstāda un nodrošina sabiedrība un valsts, un kurš ir nostiprināts un nopublicēts oficiālos aktos. Šis uzvedības not. ir vērsts uz sabiedrisko attiecību regulēšanu, nosakot to dalībnieku pienāk. un t-bas. T-bu galv. uzd. ir sabiedrisko attiecību regulēšana. T-bu realizēšanu nodrošina valsts ar piespiedu, audzināšanas u.c. ietekmēšanas līdzekļiem. T-bu jēdzienu nereti lieto divās tiesiski atšķirīgās nozīmēs: Objektīvās t-bas – tiek noteiktas indivīda brīvības robežas līdz ar tā atbildību sab. priekšā, tās ir t-bas kā valsts noteikto uzvedības normu kopums.Subjekt. t-bas – piešķir pers. t-bas pieprasīt no citas pers. aktīvu rīcību vai atturēšanos no tās.Iepretim kādas pers. subjektīvajām t-bām, ko aizstāv valsts, atrodas citas pers. pienākumi.T-bu sistēma ir objektīvi pastāvoša t-bu uzbūve, kas izpaužas vienotā t-bu iedalīšanā atsevišķās nozarēs un institūtos, kuri ir savstarpēji saistīti. Izšķir 2 t-bu sistēmu jēdzienus: šauro un plašo.Šaurais t-bu jēdz. ietver sevī nacionālās t-bas;Plašais - nacionālo t-bu sist- kopumu, kuru apvieno kopīgi t-bu avoti un t-kās izpratnes kopība. Pasaules t-bu sist. klasifikācijas pamatā var likt 2 kritērijus:1) ideoloģiskais kr., kurā tika ietverta reliģija, filozofija, ekonomika, 2) juridiskā tehnika. Katrai valstij ir sava raksturīga nac. t-bu sistēma. Katras valsts nac. t-bu sistēmā var atrast citas valsts t-bu sistēmas elementus. Ir arī valstis, kurās līdzās pastāv vairākas konkurējošas t-bu sistēmas. Katra nac. t-bu sist. atšķiras no citas ne tikai ar tajā ietvertajām TN, bet arī ar šai sist. raksturīgajiem t-bu avotiem, t-bu izpratni, pielietošanas metodoloģiju un citiem kritērijiem. Pēc šiem kritērijiem nacionālās t-bu sist, tiek grupētas, savukārt grupas apvienotas lielākās grupās – t-bu sistēmās.LU prof. Meļķisis izdala 7 ties. sistēmas:1) romāņu-ģermāņu – pie st. t-bu sistēmas pieskaita ES t-bu sistēmu jeb tiesību loku. Šis loks ir izveidojies un attīstījies pēdējo gadu laikā kā patstāvīga tiesību sistēma;2) vispārējā (anglo-amerikāņu);3) sociālistisko ties. sistēma;4) islama ties. sist.;5) austrumāzijas ties. sist.;6) hinduistiskā ties. sist.;7) Āfrikas tradicionālo ties. sist.
4. Varas dalīšanas teorijas veidošana un attīstība.
Valsts varas dalīšana ir demokrātisks princips varas institūcializācijā, kas paredz likumdošanas, izpildu un tiesas varas izveidošanu un to funkcionēšanas neatkarību tādā veidā, lai tās viena otru ierobežotu un līdzsvarotu. Varas dalīšana rada šķēršļus patvaļai un varas ļaunprātīgai izmantošanai, veicina brīvību un likumību. Varas dalīšanas teorijas sākotne saskatāma Aristoteļa (384.-322.g.p.m.ē.)darbos, klasiskā veidā to noformulēja Dž.Loks (1632-1704) un Š.Monteskjē (1689-1755). Varu līdzsvarošanās un sabalansēšanās, „svaru un līdzsvara”, principa (angļ.shecks and balances) izstrādē lielu ieguldījumu devis Dž.Medisons (1751-1836). Varas dalīšana palīdz aizsargāt indivīda t-bas un brīvību, kavē despotisku, diktatorisku režīmu veidošanos. Liela nozīme ir V varas leģitimitātei, tas ir tās atbilstībai lik. un sab-bas gribai. V mehānismā galv. loma ir valsts instit. Tiek veidotas instit., lai realizētu V varu. Tās apveltītas ar V varas realizēšanas pilnvarām. Katrai instit. ir sava kompetence un pilnvaras. Varas dalīšana palīdz aizsargāt indivīda t-bas un brīvību, kavē despotisku, diktatorisku režīmu veidošanos. Parlamentārās sist. institūts – reālā vara atrodas premjerministra un valdības rokās, bet V galva pilda galvenokārt ceremoniālas f-jas un V pārvaldē reāli nepiedalās, tomēr V galva var arī tieši iejaukties V pārvaldē, pat atlaist parlamentu krīzes situācijās. Varas dalīšanas princ. parlamentārajā sistēmā faktiski tiek realizēts starp valdību un parlamenta vairākumu, no vienas puses, un parlamenta mazākumu no otras puses. Prezidentālajā sist. tiek stingri ievērots klasiskais varas dalīšanas princ. starp izpildvaru un likumd. varu. Valdības loc., ieskaitot prezidentu, vienlaikus nevar būt arī deputāti. Parlaments nevar atlaist prezidentu un otrādi. Līdz ar to prezidents un parlaments ir relatīvi neatkarīgi viens no otra.…
