Publisko tiesību nošķiršana no privātajām ar – subordinācijas teoriju, interešu teoriju, subjektu teoriju.
3. Tiesību normu piemērošana.
Tiesību normas piemērošana – kompetentu valsts iestāžu individuālu varas rakstura juridisku aktu izdošana, kas rada, groza vai izbeidz konkrētām personām un tiesības un pienākumus vai nosaka tām sankcijas. Tiesību piemērošanas subjekti ir kompetentas valsts iestādes un organizācijas. Tiesību normas piemēro gadījumos, kad:
1) tiesību normās konkrētām personām paredzētās tiesības un pienākumi nevar rasties bez kompetentu valsts iestāžu izdotiem individuāla rakstura aktiem;
2) netiek pildīti juridiskie pienākumi vai rodas strīds par tiesībām;
3) izdarīts noziegums vai cita vaida pārkāpums un pārkāpējam jānosaka sods.
Tiesību normu piemērošanas pamatstadijas:
1) Juridiskais siloģisms – juridiskās loģikas forma; secinājumu izdarīšanai par zināmiem apstākļiem; domāšanas modelis; tiesisko seku piemērošana noteiktu faktisko apstākļu iestāšanās gadījumā.
2) faktiskā sastāva konstatēšana
3) atbilstošās tiesību normas atrašana, tās satura un jēgas iztulkošana (jāizvēlas konkrēta TN, jāpārbauda tās spēkā esamība laikā un telpā, jānoskaidro TN saturs un jēga unmērķis – lielā premise)
4) jāveic subsumcija (pakārtošana, pakļaušana, kvalificēšana) – fakstiskā sastāva salīdzināšana ar piemērojamāsnormas saturu (tiesisko sastāvu0- jākonstatē vai tiesiskais sastāvs aptver faktisko un vai faktiskais ir pakļaujams tiesiskajam – jēdziens ar šaurāku saturu ir pakļaujam kā jēdzienam ar plašāku saturu – tiesiskajam sastāvam (mazā premise)
5) lēmums - juridiskā silo`ģisma slēdziens – kad pamatoti una rgumentēti persona, kas piemēro TN, izšķiras par subsumciajs rezultātu un to, ka piemērojamā TN noteiktās tiesiskās sekas ir attiecināmas uz izšķiramo dzīves gadījumu.
…
