1.Zinātnes un tiesību teorijas vispārējā izpratne.
Zinātne – ir cilvēka darbības sfēra, kuras funkcijas ir izstrādāt un sistematizēt objektīvas zināšanas par īstenību; īstenības teorētiskais atspoguļojums; vispārīnāta zināšanu un priekšstatu sistēma par objektīvo pasauli, dabas parādībām un sabiedrību, to rašanās un attīstības likumsakarībām, kura ir veltīta noteikta priekšmeta studēšanai. Zinātne ir sabiedriskās apziņas forma, kas izpaužās kā vēsturiski izveidojusies sakārtotu zināšanu (kuru patiesums tiek pārbaudīts un pretizēts sabiedriskās prakses gaitā) sistēma.
Zinatnes klasifikācija.
Pēc priekšmeta un metodēm zinatnes sistēmu veido:
• Humanitārās un sociālās zinātnes
• Dabas zinātnes
• Tehniskās zinātnes
Pēc ievirzes un attiecībām ar praksi zinātnes iedala:
• Fundamentālās
Pēta esamības visbūtiskākās objektīvas likumsakarības
Izzina sabiedrības un dabas pamatstruktūru
Izzināšana notiek „tīrā veidā” neatkarīgi no praktiskā lietojuma
• Lietišās
Nodrošina starpposmu no fundamentālo zinātņu sasniegumiem līdz reālai dzīves praksei
To mērķis ir esamības fundamentālo likumu efektīva piemērošana noteiktā īstenības sfērā saskaņā ar cilvēka vajadzībām
Prakses problēmu risināšana
Lai zināšanu sistēma varētu kļūt par zinātni, tai obligāti jābūt savam izpētīšanas objektam, priekšmetam, kā arī savam metodoloģiskām pamatam.
Objekts – ir plašāks jēdziens, tas aptver ārpasaules parādības uz kurām izplatās subjektu izzināšana un praktiskā iedarbība.
Priekšmets – kāda objekta konkrēts aspekts, ko pēta dota zinātne; galvēno, būtisko jautājumu loks, ko pēta zinatne.
Zinatniskā teorija – ir loģiski organizēta zināšanu sistēma par pētama objekta vispārējiem un nepieciešamajiem sakariem un attiecībām.
Zinātniskās teorijas struktūra.
• Ideja
• Likumi
• Kategorijas
• Zinātniskie principi
Katrai zinatnei pie tam vēl ir sava specialā valoda, kuru raksturo loģiskums un precizitāte.
…
