IEVADS
Tiesību socioloģija parādījās pasaulē reizē ar zinātņu straujo attīstību 19.gs., reizē ar apziņu, ka cilvēks ir vērtība, ka pastāv pilsoniskā sabiedrība, kurai ir pašnoteikšanās.
19.gs. tiek pārvērtētas visas vecās kristīgās vērtības, cilvēks cenšas atbrīvoties no baznīcas dogmas, ka cilvēks un sabiedrība dzīvo pēc Dieva prāta.
19.gs. sabiedrības dzīvē zinātnieki arvien aktīvāk meklē likumsakarības Tā top zinātne par sabiedrību – socioloģija, bet uz tās bāzes – arī tiesību socioloģija.
19.gs. grūti atšķirt socioloģiju no TS. Ievērojamiem sociālo humanitāro zinātņu pārstāvjiem ir vairākas izglītības, tai skaitā – juridiskā. Un vērtējot sabiedrības dzīvi vispār, arī tie, kas nav juristi, ir spiesti rēķināties ar valsts uzspiesto gribu – un arī viņi izteic viedokli par TS.
TS ir zinātne par likumdošanas nozīmi sabiedrisko attiecību regulēšanā.
TS saturu veido jautājumi par tiesību sociālo būtību, sociālajām funkcijām, sociālo nosacītību.
Tiesības ir sociāli nosacītas – norma visiem sabiedrības locekļiem jāpilda, lai varētu teikt, ka tiesības ir sociāli nosacītas. Bet vai visi pilda t/n vienādi, vai valsts ir spējīga garantēt, ka t/n tiek viennozīmīgi piemērotas? T/n piemērošana atkarīga no sabiedriskās tiesiskās apziņas konkrētā laika periodā.
TS priekšmets – sociālie faktori, kas darbojas kopā ar tiesiskām parādībām un sabiedrības darbības mehānismiem.
Karbonjē: “TS lietderība ir neapšaubāma, tomēr šīs analīzes lietderība ir jāpamato”.
TS pēta, kā panākt augstāku tiesību piemērošanas efektivitāti.
TS un citas nozares.
Visas teorētiskās disciplīnas, kas pēta tiesības, ir ļoti līdzīgas, tuvas.
1) Tiesību filozofija.
Analizē taisnīgumu kā tiesību un likumības augstāko mērķi, izvirza jautājumu par vērtībām un to atspoguļojumu tiesībās un morālē.
Pēta ideālās tiesības – ko sabiedrība gaida no tiesībām, kāds ir tiesību augstākais mērķis.
Tiesību teorētiķi un tiesību filozofi – atbild uz pirmo jautājumu grupu:
- kāpēc tiesības ir vajadzīgas,
- kurp šīm tiesībām mūs būtu jānoved.
Tiesību filozofija.
2) Tiesību teorija.
Otra jautājumu grupa tiek skatīta, definējot:
- kas ir tiesības, tiesību avoti,
- kā tiesību avoti ir piemērojami.
Pētīšanas objekts – tiesību normativitāte. Atbild uz jautājumu, kā izvēlēties t/n, kā meklēt tiesību avotu un papildavotu, interpretēt.
Tiesību teorija. Arī tas ir ideāls.
3) Tiesību socioloģija.
Trešais teorijas novirziens cenšas rast atbildi uz jautājumu – kas ir normas ievērotāji, kas ir normas izpildītāji, kā tā personība var ietekmēt normas piemērošanu.
Tā ir tiesību socioloģija, kas pēta sabiedrības tiesisko dzīvi.
Karbonjē: “ TS ir zinātne par tiesību realitāti”.
Sākotnēji tiesību teorētiskā zinātne bija viena, bet uzkrājot zināšanas, specializējoties, notika dalīšanās 3 grupās. Zināmā mērā ir jautājumi, kas tiek skatīti šajās disciplīnās līdzīgi, bet no dažādiem redzes lokiem.
Trešo pētījumu loku tiesību sociologi sauc arī par tiesību empīrismu – kā norma tiek piemērota dzīvē.
Kāpēc TS atdalījās?
TS ir atšķirīgas metodes. Tiesību filozofija nepiemēro eksperimentu, novērojumu u.c. empīriskas metodes. Tiesību filozofija runā par vēlamo, principiem. TS analizē pastāvošās attiecības.
…
