Šodien pasaulē ikvienai valstij ir sava tiesību sistēma. Ir arī gadījumi, kad vienā valstī vienlaicīgi pastāv vairākas konkurējošas tiesību sistēmas. Savas atsevišķas tiesību sistēmas ir arī dažiem nevalstiskiem veidojumiem, kā piemēram, kanoniskās tiesības, musulmaņu tiesības, indusu tiesības, jūdu tiesības. Tāpat eksistē arī starptautiskās tiesības, kas visas pasaules vai reģionālā mērogā regulē starpvalstu un starptautiskās tirdzniecības attiecības. Dažādu valstu tiesības attiecīgi ir formulētas dažādās valodās, izmantojot dažādu tehniku un ir veidotas sabiedrībai ar katrā atsevišķā gadījumā atšķirīgu struktūru, paražām, ticību un mentalitāti.
Tiesību sistēmas īpatnības ir atkarīgas no dažādiem vēsturiskiem, politiskiem, ekonomiskiem, reliģiskiem u.c. faktoriem. Likumam, paražai, tiesu praksei vai doktrīnai var būt ļoti atšķirīgas nozīmes. Dažādu tiesību avotu hierarhija var būt ļoti atšķirīga. Normu atšķirības varētu uzskatīt par galveno dažādu tiesību sistēmu atšķirību, bet tās nebūt nav uzskatāmas par vienīgajām. Tiesību sistēmas pastāvīgā daļa padara iespējamu un nepieciešamu tiesību teoriju un zinātni. Dažādu valstu tiesību sistēmas var iedalīt:
Romāņu – ģermāņu tiesību sistēmas grupa ir valstīs, kur juridiskā zinātne ir veidojusies uz romiešu tiesību pamatiem. Priekšplānā izvirzās tiesību normas, kas atbilst taisnīguma un morāles prasībām. Juridiskās zinātnes galvenais uzdevums ir noteikt, kādām tad jābūt šīm normām. Šī tiesību grupa izveidojās Eiropā kā kontinentālās Eiropas universitāšu darba rezultāts. Savu ieguldījumu šīs sistēmas izveidē ir devušas gan latīņu, gan ģermāņu valstis. Šodien šī sistēma ir atrodama pārsvarā kontinentālajā Eiropā, Dienvidamerikā kā arī atsevišķās Āfrikas valstīs.…
