Privātās tiesības regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem(to apvienībām). To uzdevums ir nodrošināt indivīdu savstarpēji saskaņotu un izdevīgu rīcību. Pastāv princips “atļauts viss, kas nav aizliegts”, kā arī privātautonomijas princips, kas nosaka: neviens nav pakļauts otram un attiecības ar citiem indivīdiem var viedot brīvi, bet nepārkāpjot likumu. 9
Privāttiesībām ir četras nozares -Civiltiesības, komerctiesības, darba tiesības, starptautiskās privāttiesības. Taču īpaši svarīgas ir administratīvi procesuālās tiesības, kas regulē indivīda un valsts pārvaldes attiecības un tiesiskā valstī spēlē nozīmīgu lomu cilvēktiesību aizstāvībā.10
Ir radīts liels skaits teoriju, kas regulē robežu, pie kuras no abām grupām tiesības pieder, taču ir 3 galvenās -interešu, subordinācijas un subjektu nošķiršanas teorijas. Interešu teorija nošķir pēc tā, kādas ir tiesību normās ietvertās intereses. Subordinācijas teorija nošķir atkarībā no tā, kādā padotības stāvoklī atrodas tiesisko attiecību dalībnieki. Subjektu teorija nošķir atkarībā no tā, kas un uz kāda tiesiskā pamata darbojas. Tomēr neviena no šīm teorijām nav pilnīga, tāpēc juridiskajā praksē publisko un privāto tiesību nošķiršana balstās uz līdzīgu gadījumu izšķiršanas prakses.11
Privāto tiesību galvenais uzdevums ir indivīdu interešu aizsardzība, bet publsiko tiesību -sabiedrības interešu aizsardzībai.12
…