Tiesību normas ir vispārēja satura uzvedības noteikumi, kam piemīt visiem obligāts raksturs, kas apveltī (piešķir) tiesību subjektus ar tiesībām un pienākumiem un noteikumu neievērošanas gadījuma paredz atbildību.
Tiesību normas ir tiesību pamatšūnas , kas kopumā veido tiesību sistēmu. Vārds “norma” nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību normām atšķirībā no pārējām sociālajām normām ir šādas specifiskas īpatnības :
1)tas nesaraujami saistītas ar valsti;
2)precīzi formulē tiesību subjektu tiesības un pienākumus;
3)tiesībām un pienākumiem, ko nosaka tisību normas, ir vispārējs un obligāts raksturs;
4)tiesību normu izpildi garantē valsts;
5)tiesību normas nepastāv izolēti, bet tās veido vienotu sistēmu.
Tiesību normas interpretācija ir īpaša procedūra, ar kuras palīdzību cilvēki noskaidro un izskaidro tiesību normu saturu, lai varētu precīzāk (adekvātāk ), ātrāk un ekonomiskāk tās realizēt. Īpaša nozīme tiesību normu precīzai un konkrētai iztulkošanai jeb interpretācijai ir tiesībpiemērošanas darbībām.
Iztulkošana – noskaidrošana- Iztulkošana- izskaidrošana -
interpretatora iekšējs domāšanas darbība, kas seko noskaidrošanai
process, kas ir vērsts uz normas un saistīta ar normas satura nor-
satura noskaidrošanu mas satura izskaidrošanu citiem
Tiesību normu interpretācijas nepieciešamību nosaka sekojoši faktori:
tiesību normai ir vispārējs raksturs, bet to piemēro konkrētām dzīves situācijām;
likumdošanā neadekvāti izmanto juridisko tehniku;
normatīvā akta teksts nereti ir neskaidrs, jo daudzie formulējumi nav pietiekami precīzi un reizēm ir pat divdomīgi;
rodas neatbilstība srarp to normas jēgu, kādu likumdevējs gribēja iestrādāt normā, un to, kas izriet no normas tekstuālā izklāsta;
likumdevējs bieži formulē tiesību normas, izmantojot speciālos juridiskos terminus, vērtēšanas kategorijas, citu zinatņu jēdzienu, utt;
likumdevējs, formulējot normatīvos priekšrakstus, nereti izmanto tādus izteicienus kā “utt”, “un citi”.…
