Tiesību filosofijas vieta juridisko zinātņu sistēmā

Dieva likumi no Bībeles (lex divina):
Tie rodami Svētajos Rakstos un uzskatāmi par Dieva dotiem likumiem cilvēkiem.

Dabiskās tiesības, dzīvojot saskaņā ar Bībeli (lex naturalis):
Dievišķās tiesības tiek dēvētas arī par dabiskām (naturale) tiesībām (Svētie Raksti), uzskatot, ka no cilvēka dabas Dieva dotie likumi nav atdalāmi. Baznīcas izpratnē starp uzskatu “tiesības ir dabiskas” vai “tiesības ir dievišķas” nav gandrīz nekādas atšķirības, jo cilvēks ir Dieva radīts, un cilvēka iedzimtā izpratne par labo un ļauno (tiesību izpratne) atspoguļo dievišķo gribu. Tas konstatējams gan dievišķajā atklāsmē, gan saskatāms cilvēku saprātā un sirdsapziņā.
Tiesības ir dabiskas cilvēkam kā sociālai būtnei. Ja tiesības ir dabiskas cilvēkam, tad cilvēkam ir tiesības pašam radīt tiesības, kas neizriet no kanoniem. Cilvēku jeb laicīgās tiesības nav dievišķas, tomēr tās palīdzēs nodrošināt Dieva gribu – neļaus cilvēkiem darīt ļaunus darbus. Svētais Akvīnas Toms saprata, ka sabiedrības pastāvēšanai ar Svētajiem Rakstiem vien ir par maz un, lai cilvēki varētu dzīvot sabiedrībā, nepieciešams iedibināt specifiskas valsts sankcionētas pozitīvās tiesības, kurām jābūt vadošām valsts un sabiedrības dzīvē.
…