. Tiesību filozofijas vēsturiskais veidošanās process.
Tiesiski – filozofiskā domas attīstībā var nošķirt vairākus posmus:
1.posms – Vēl nepastāv pat nosaukuma, bet problēmas jau risina vairākos veidos:
Ētika;
Politikas filozofija;
Reliģija
Populārakie autori: Aristotelis, Cicerons, Sv. Akvīns Toms
2.posms – parādās mācība par dabiskām tiesībām, jeb Dabisko tiesību filozofija – 16.gs. beigās. Ka doktrīna paradās 17.gs. Hugo Grocija vadībā, tā pastāvēja ap 2.gadsimtiem
3.posms. – 18.gs. beigās – 19.gs. vidus Parādās jēdziens “tiesību filozofija”.
Gustavs Hugo – 18.gs. beigās izveidoja vārdu salikumu “Tiesību filozofija” apskatot pozitīvas tiesības;
Imanuels Kants – “tikumu metafizika” – 1.d. “Metafiziskā mācība par tiesībām” – 1797.g., Kanta izpratnē metafizika ir tas pats ka filozofija.
Georgs Hēgelis – “ Mācība par valsti un tiesībām apcerējuma formā, jeb tiesību filozofija” – 1821.g.
19.gs. sakumā parādās Pozitīvisms – Ogists Konts ir pamatlicējs. Galvenā nostādne – filozofija ir laba, kamēr attīstās zinātne.
20.gs. karu rezultātā filozofija atkal atgūst savu nozīmi.
Laikā periodā no seniem laikiem līdz 19.gs. sākuma tiesību filozofija uzstājās pret pastāvošo iekārtu, darbojas ka cilvēcības aizstāvē – “Visi cilvēki no dabas piedzimst vienādi ar vienādu tiesību apjomu”. 20.gs katrai sabiedrībai pašai jācīnās par tiesībām, tas vairs nav globālā līmenī.
Beigu beigās jau radās doma par to, ka cilvēks jāaizstāv pats no sevis. Cilvēks rīkojas pūļa iespaidā , tāpēc viņam ir nepieciešams skolotājs. Tāpēc 20.gs vidū tiesību filozofija uzņemas konkrētu lomu – Kanta kritikas nozīmē – analizējot un risinot.
…