1.Tiesības kā uzvedības regulējums
Lai cilvēki sabiedrībā varētu savstarpēji saskaņot savu rīcību paredzamā, drošā un vispārpieņemtā veidā, uzvedības iedzimtās dispozīcijas vajadzēja papildināt ar mākslīgi veidotu modeli. Kultūras attīstības gaitā radās paražu, sociālās morāles, reliģijas, tiesību normas, kas noteica ģimeņu un kopienu sadzīvi agrārajā saimniecībā, vēlāk sabiedrībās un organizācijās, lai atsevišķi indivīdi spētu savstarpēji saskaņot savu rīcību pēc noteikumiem, kas nosaka to izturēšanos situācijās.
Tiesību normas nevis apraksta uzvedību, bet gan izvirza tai noteikumus, kā objektīvas uzvedības normas.
Spēkā esošas tiesības (law in action) ir arī „faktiskas”. Tās ir valstu konstitūcijas, tirdzniecības, ģimenes TN, kurām pašreizējās tiesiskās sabiedrības locekļi pielāgo savu uzvedību; normas, kuras pašreizējā tiesiskā sab-bā iespējams brīvprātīgi ievērot vai arī izmantot.
2. Uzvedības tiesiskās regulēšanas īpatnības
Cilvēku uzvedības dažādie noteikumi: pieklājība, neapmelošana, palīdzības sniegšana; samaksa par pirkumu – specifiska uzvedības norma „garantētās tiesības”.
Garantēto tiesību īpatnības nosaka apstāklis, ka tās var realizēt piespiedu kārtā( nodrošina tiesu vara un procesu kodekss). Tiesību nodrošināšanas līdzeklis- sankcijas.
Pastāv TN, kas garantē arī krimināltiesisko un disciplināro noteikumu izpildi.
Subjektīvo tiesību būtisks komponents ir saistoša īstenošanas iniciatīva, pirmkārt ar savu rīcību tiesībsargājošai institūcijai uzlikt par pienākumu veikt tiesību nodrošinājumu.
Tiesiskā kārtība reglamentē, kurš un kā nosaka vispārīgos priekšrakstus un pienākumus, apstiprinot tos ar līgumu, adm.aktu vai līgumu, pilnvaru. To galamērķis-uzvedības noteikšana.
Zemāko normu spēkā esamības pamats ir augstākās normas.
TN iedarbīgums un to pamatojums normatīvā spēkā esamībā ir savst. saistīti – pastāv iespēja tos ievērot un īstenot kā garantētas tiesības, ja normas ir iedarbīgas, ja tās patiešām ievēro un piemēro.
Lai pamatotu prasību pakļauties tiesībām, jāparedz, ka jāpakļaujas iedarbīgai tiesību un satversmes kārtībai.
Pārstāvība ir svarīgs tiesību paņēmiens pārvaldē un uzņēmumu vadīšanā, tā rada iespēju līdzstrādniekiem atbilstoši pienākumu sadalei, veikt darījumus īpašnieka labā un vārdā.
Uz juridisko personu attiecināmās pilnvaras un pienākumi rezultātā rada konkrētu kompetentu cilvēku un pienākumus.
Valsts ir pilsoņu kopums, kas dzīvo saskaņā ar tiesiski organizētu kārtību. Valsts varas pamattiesību saistības amatpersonām, kurām piešķirta atb.kompetence, uzliek par pienākumu īstenot pārvaldes vai lemšanas pilnvaras attiecībā uz organizētu tiesisku sabiedrību.
…
