Ieraduma jeb paražu tiesības. Tās būtība slēpjas tautas paražās, kā pareizas un nepieciešamas
uzvedības etalotā, kuru katra paaudze audzināšanas rezultātā nodod nākošajai. Latviešu tautas
ieraduma tiesības eksistēja jau paralēli romāņu-ģermāņu tiesību sistēmas veidošanās normām.
Paražu tiesības fragmentāri ir atrodamas tikai folklorā- pasakās, tautasdziesmās, mīklās, teikās
un sakāmvārdos un to ietekme, lielākoties, aprobežojas ar savstarpējiem un ikdienišķiem
zemnieku strīdiem. Kopš deviņpadsmitā gadsimta vairumam valstu paražu tiesības likās
zaudējušas praktisku nozīmi sabiedrībā, taču jau sākot ar divdesmito gadsimtu tās atkal pievērš
juristu uzmanību kā bāze, kuru iespējams izmantot, lai novērstu pēc savas dabas konservatīvo
likumu neatbilstību mainīgajām sabiedriskās dzīves situācijām. Paražu tiesības pirmskara
zinātnē, tiesību avotu hierarhijā tika ievietotas uzreiz aiz likuma. To pašā pamatā ir raksturs, kas
ir atvasināts no paražām piemītošā normas spēka.14
Pēc autores domām, J. Krūmiņa raksta “Operācija Optimizācija” viena no galvenajām
atziņām ir tā, ka lai veiksmīgāk un ātrāk iesniegtais likumprojekts stātos spēkā, nepieciešams
piesaistīt pēc iespējas vairāk speciālistus gan no valstiskām iestādēm, gan no nevalstiskām
organizācijām, kuru kompetenci var iespaidot paredzētās izmaiņas. Tas ir arī veids, kā pamanīt iespējamās kļūdas, kuru dēļ likumprojekts arī var tikt noraidīts. Gūta arī atziņa par to, ka juristam ir jāspēj saskatīt likuma divas puses, proti, atpazīt to kā pēc iespējas konkrētāku un precīzāku, bet tajā pašā laikā jāspēj saskatīt to no tās puses, kur likumam ir jābūt pietiekami elastīgam, lai to varētu piemērot dažādos gadījumos. Normatīvo aktu skaita pieaugumu kontrolēt nevar, tas palielinās ik dienas. Desmit gadu laikā skaits ir audzis trīs reizes.…