Termins ‘’tiesību avots’’ jeb ‘’tiesību forma’’ plašu izplatību guva 19. gs. juristi ar tiesību avotu saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai. Lai panāktu taisnīga lēmuma pieņemšanu.
Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrībā valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati. Pie juridiska rakstura faktoriem, kuri nosaka tiesību avotu izpratni, pieder: a) nacionālās tiesību sistēmas piederība noteiktai tiesību saimei, b) konkrētajā sabiedrībā valdošā tiesību izpratne, c) attiecīgās tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posms.
Pastāv divas tiesību avotu koncepcijas. Pēc pirmās – tiesību avoti ir formas, ar kuru palīdzību valsts vara kļūst par tiesību normām. Pēc otras – valsts tikai piedalās tiesību īstenošanā.
Ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme tāpēc tie iedalāmi patstāvīgos avotos (normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un paražas) un tiesību palīgavotos (tiesu prakse, tiesību zinātnes atziņas, normatīvie akti, kas nesatur vispārsaistošas normas.
Jēdziens ‘’normatīvais tiesību avots’’ ir ļoti plašs. Pie normatīvajiem aktiem pieder – satversmes likumi, likumi, kodeksi, normatīvie līgumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi. Normatīvā akta nosaukums ir atkarīgs no institūcijas, kura to izdod.…
