Tiesības praksē tiesības ir noteiktas prasības vai noteikumi taisnīgai konfliktu atrisināšanai.
Tiesības ir radušās reizē ar valsti. Paražas - noteikumi, kurus sev pieņem kāda sociālā kopiena.
Likums ir rakstveidā fiksēts augstākās varas formāls priekšraksts (pavēle, noteikumi).
Uzvedības normas svētajos tekstos - Bībele, Vēdas, Korāns.
Tiesību vēsture Pieskaitāma tām nozarēm, kuras attiecas kā uz vēstures zinātni, tā tiesību zinātni. Atšķirībā no vēstures nepēta sabiedrību kopumā, bet pēta valsts institūtu un juridisko iestāžu attīstību. Glabā un nodod tālāk zināšanas un liecības par tautu un valstu vēsturisko pieredzi personīgu, gan mantisku konfliktu taisnīgā noregulēšanā, māca par valsts iekārtu organizāciju, par pilsoņu un sabiedrisko grupu dalību valsts un sabiedriskajā darbībā. Tās mērķis ir parādīt vēsturiskās likumsakarības valsts un tiesību attīstībā. Tiesības ir senāka institūcija nekā valsts - tādēļ kopīgs disciplīnas nosaukums ir vispārējā valsts tiesību vēsture.
Priekmetu sauc arī par Vispārējo tiesību vēsturi, tiesību un institūtu vēsturi utt.
Kā zinātne sāka attīstīties XVIII - XIX gs. Liela nozīme bija vācu tiesību pētniecībai, kas aptvēra kā romiešu, tā ģermāņu tiesības.
XIX - XX gs. iznāca fundamentāli darbi I. Kolers un L. Vengers “Tiesību vēsture” (1914).
Mūsdienās plaši izmanto filozofiskas metodes, kas ļauj procesus aplūkot no dažādām pozīcijām (Dr. Reinholds Cipeliuss. Vispārējā mācība par valsti - Minhene 1994, Rīga, 1998). Padomju Savienībā izmantoja tikai materiālistisku skatījumu uz vēsturi, sabiedriski - ekonomisko formāciju nomaiņu šķiru cīņas ceļā. Ignorēja personību, indivīdu - tā lomu vēsturē. Šodien plaši lieto jēdzienu “civilizācija”. Civilizācijas ir atšķirīgas, veidojās dažādos aptākļos, kas arī noteica cilvēka domāšanu, arī attieksmi pret tiesībām. Divas civilizācijas - Rietumu un Austrumu. Abas ietekmējušas savdabīgas reliģiski - ideoloģiskas tradīcijas. Izmanto konkrēti - vēsturisko pieeju, kad detalizēti tiek pētīti tie neatkārtojamie vēsturiskie apstākļi, kuros konkrētās valsts tiesību normas radās. Izmanto arī salīdzinošo metodi, kas palīdz izdalīt kopīgās attīstības tendences un likumsakarības vienā un tai pašā laikā, bet atsevišķās valstīs (sinhronais salīdzinājums) vai arī dažādos hronoloģiskos periodos (diahronoālā salīdzināšana)
Tiesību vēstures periodizācija. Senie laiki, viduslaiki, jaunie laiki, jaunākie laiki.
PIRMATNĒJĀ SABIEDRĪBA
Cilvēces vēsture sastāv no diviem pamatslāņiem - pirmatnējās sabiedrības un civilizācijas. Pirmatnējā sabiedrība - ap 2 miljoni gadu. Pirmajā etapā notika paša cilvēka veidošanās.
Homo sapiens šaurajā koridorā starp Eirāziju un Āfriku apmēram pirms 40 000 gadiem.
Cilvēki apvienojās nelielos kolektīvos - grupās vadoņu vadībā. Iekšienē ne tikai spontāni, bet arī regulējami procesi- jau iepriekš izstrādāti noteikumi, aizliegumi, standarti, uzvedības stereotipi. Tabu (polinēziešu bu sevišķs + ta iezīmēts, aizliegts) - cilvēki, priekšmeti, produkti, laiki, vietas, darbības, vārdi u.tml. parādības, kam piemīt sevišķa noslēpumaina vara un kas šī iemesla dēļ aizliegti tāpēc, ka var būt bīstami. Daudzām tautām izveidojās veselas tabu sistēmas. Saglabājies, piemēram, gavēnis. Ikvienu sabiedrību veido divi galvenie (horizontālais un vertikālais) strukturējošie principi: simetriskās dzimtas attiecības un asimetriskās varas politiskās attiecības. Sabiedrība, kuras iedzīvotāju lielākā daļa pieskaitāma vidusslānim, raksturojas kā egalitāra sabiedrība, savukārt lielākajai daļai sabiedrības piederot pie apakšējiem slāņiem, kamēr neliels virsslānis ir izteikti norobežots un atšķirīgs, pastāv elitāra sabiedrība. (Šnē A.) Grupas iekšienē attiecībām egalitārs raksturs. Vienlīdzība izpaužas kopīgā resursu sadalē un apmaiņā (sievām, darbarīkiem, pārtiku). Vadoņa vara izveidojās jau grupā.
Agresivitāte - neizbēgama. Cilvēks, līdz pat mūsu dienām, nespēj tikt ar sevi galā aprobežojoties tikai ar savu saprātu. (Rulan N. 153. Lpp.). Atsevišķas ciltis - savācēji, mednieki, kā rāda etnogrāfiski pētījumi, cenšas izbēgt no vardarbības, noregulējot konfliktus mierīgā ceļā. Svarīgs trešais faktors, kas novērš konfliktu (starpnieks, arbitrs) vai arī piespiež to noregulēt (tiesnesis, politiskā vara). Izmaiņas laulību - dzimumu sakaros.
Neolīta revolūcija. Pāreja uz stabilām ģimeņu klanu grupām. Parasti sauc par ģints kopienu. (rodovie obščini)
Pamatā radniecība. Vairāku paaudžu radinieki, kuri cēlušies no vieniem senčiem.
…
