Tiesības

1.lekcija. TIESĪBU IZCELŠANĀS. TIESĪBU DOKTRĪNAS.

1.1. Ievads.
1.2. Tiesības un to nozīme.
1.3. Tiesību doktrīnas.


1.1. Ievads;

Tiesību zinātne ir sociālā/sabiedriskā zinātne.
Tiesību zinātnes pētīšanas objekts: 1) tiesības kā īpaša sociālo normu sistēma;
2) tiesībpiemērošanas darbību dažādus aspektus.


Tiesību idejas pirmsākumi meklējami jau simtiem gadu pirms mūsu ēras:
Sengrieķu mīti - Zevam (visas pilnības iemiesojums) un Temīdai (dabiskās kārtības dieve) piedzimušas divas meitas Dīke (taisnīgums) un Einēmija (labestīgums)

Šāds pilnības, kārtības, taisnīguma un labestības savienojums uzskatāms par tiesību ideālu, un, lai gan vēsturē ir zināmi daudzi gadījumi, kad tiesības praktiski izslēdz taisnīgumu, patiesās tiesībās tradicionāli viens no stūrakmeņiem ir taisnīgums.

Tiesību būtību un attīstību ir pētījuši ievērojamākie pasaules domātāji.

Sengrieķu filosofi
Sokrāts (470-399.p.m.ē.),
Platons (427-347 p.m.ē.) un
Aristotelis (384-322.p.m.ē.)
analizēja problēmas, kas saistītas ar:
1. taisnīguma un tiesību,
2. tiesību un likumu, kā arī
3. tiesību un spēka mijiedarbību.

Senās Romas filosofs, orators un valsts darbinieks Cicerons (106-43 p.m.ē.)
bija viens no pirmajiem dabisko tiesību idejas teorētiķiem, kas savu teoriju balstīja uz vēršanos pie dabas, tās saprātu un likumsakarībām. Cicerons uzskatīja, ka sabiedrības likumiem jāatbilst taisnīgumam un tiesībām. Viens no viņa noformulētajiem tiesību principiem ir “Ikvienam ir jāizjūt likuma darbību”.

Dabisko tiesību teoriju attīstīja angļu filosofs un politiskais domātājs Džons Loks (1632-1704),
Un kā cilvēka pamattiesības nosauca īpašumtiesības, tiesības uz dzīvību un brīvību. Valsts un politiskā vara uzskatamas par sabiedrības līguma rezultātu. Loks noliedz jebkādu absolūtās varas izpausmi, kas paredz padoto beztiesiskumu. Loks ir varas dalīšanas idejas radītājs, īpaši uzsverot likumdevējvaras pārākumu.

Franču filosofs, rakstnieks un vēsturnieks Šarls Monteskjē (1689-1755)
izstrādāja pozitīvā likuma teoriju, t.i. likuma, ko radījuši cilvēki, kuram visos laikos un visās tautās ir bijusi viena izcelsme-nepieciešamība pēc kārtības.

Vācu filosofs Imanuels Kants (1724-1804)
radīja “kategorisko imperatīvu”-iekšējās tikumības noteikumu: “Rīkojies tā, lai tava darbības varētu kļūt par likumu visiem.” Kants izdalīja trīs tiesību kategorijas: dabiskās, kuru avots ir acīmredzami, neapstrīdami principi; pozitīvās, kuras radījis likumdevējs; un taisnīgums-nepieciešamība, ko nenodrošina ne likums, ne piespiedu mehānisms.
Kants uzskatīja, ka varas dalīšana apliecina valsts labklājību un novērš despotisma draudus.
Valsts izcelšanos Kants saistīja ar sabiedrības līgumu, ko visi vienas tautas pārstāvji slēdz kopējā izdevīguma nolūkā, ievērojot iepriekšminētā kategoriskā imperatīva noteikumus, un atsakās no savas iekšējās brīvības, lai to nekavējoties atgūtu jaunā kvalitātē – kā valsts pilsoņi. Tiesības šajā kontekstā kalpo kā iegūtās brīvības realizācijas nodrošinājums, tomēr, ievērojot to, ka visas darbības tiek veiktas saskaņā ar kategorisko imperatīvu, tiesībām jābūt ar piespiedu raksturu.

1.2. Tiesības un to nozīme.

Sniegt vienotu, lakonisku un tiešu tiesību skaidrojumu nav iespējams, jo morālisti, ticīgie un atsevišķi filosofi tiesības uzskata par taisnīguma izpausmi, kurpretīm juristi-par juridisko normu un noteikumu kopumu.
Tiesības uzskatāmas par integratīvu un universālu sabiedrības dzīves pašregulācijas līdzekli, kurā apvienotas morālās un sabiedrības vērtības.

Tiesību principi ir pamatidejas, vadoši norādījumi, uz kuriem balstās tiesības un kas izsaka to būtību un definē funkcijas. Tiesību principi ataino tiesību likumsakarības, to dabu, sociālo mērķi un vispārpieņemtos uzvedības noteikumus.
Atkarībā no darbības sfēras tiek izdalīti sekojoši principi:
1. Vispārtiesiskie principi – principi, kas tiek izmantoti visās tiesību nozarēs:
• Taisnīgums;
• Personu juridiskā vienlīdzība likuma un tiesas priekšā;
• Humānisms;
• Demokrātisms;
• Tiesību un pienākumu vienotība utt.
2. Starpnozaru principi – principi, kas atspoguļo vairāku nozaru raksturīgākās iezīmes:
• Juridiskās atbildības neizbēgamības princips;
• Tiesvedības sacīkstes un vienlīdzības princips.
3. Nozaru principi – principi, kas darbojas vienā tiesību nozarē:
• Civiltiesībās – pušu vienlīdzības princips īpašumtiesiskajās attiecībās;
• Krimināltiesībās – nevainīguma prezumpcija.

Lielajā cilvēkam piešķirto iespēju daudzveidībā, kas tiek apzīmētas ar vārdu “tiesības” (tiesības morālo attiecību, kultūras, sabiedriskās kārtības u.c.jomās) jāizdala īpašu tiesību grupu, kurām piemīt kategoriskums jeb imperatīvisms, kas paredz neapstrīdamu pienākumu pakļauties tiesībās noteiktajām prasībām.
Tādējādi, imperatīvās tiesības satur daļu valsts varas, t.i. valsts caur šīm tiesībām nodod daļu savas autoritātes un varas atsevišķam indivīdam, kurš šīs tiesības realizējot attiecībā pret citām personām darbojas oficiālajā, valsts varas līmenī.
No minētā var secināt, ka:
1. tiesības var uztvert kā oficiālu, publisku parādību, kuras izpildīšanu nodrošina valsts varas piespiedu mehānismi un kas saistīti ar juridiskajām pienākumiem un atbildību.
2. tiesības sevī ietver visiem saistošus noteikumus, kas izteikti valsts varas oficiāli izdotos normatīvos aktos.
3. tiesībām piemīt formāla noteiktība, kas palīdz nepastarpināti un konkrēti, visbiežāk rakstiskā veidā, noteikt iespējamo un nepieciešamo uzvedību.
4. tiesības radītas, lai novilktu robežas indivīda brīvībai, nosakot atļauto un aizliegto.
5. tiesībās tiek sniegts konkrētas dzīves situācijas juridisks konstatējums.
6. tiesības pieprasa. lai valstī pastāvošā vara izveidotu sistēmu tiesību noteikšanai, atzīšanai, konkrētās dzīves situācijas izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai kompetentā, neatkarīgā un autoritatīvā tiesā, kuras lēmumam ir likuma spēks.

Bieži termins “tiesības” tiek lietots kā sinonīms terminam “likums”, kaut gan tas ne vienmēr ir attaisnojams, jo tiesības ir ne vien likumdošanas procesa rezultātā pieņemti likumi, bet arī nerakstītu likumu kopums, kas sevī ietver paražas, morāles normas u.c. (angliski runājošās jeb juridiski - anglo-sakšu, zemēs šādi nerakstīti likumi tiek saukti par precedentu tiesībām).
Tiesību vispārpieņemtā (vienkāršākā) juridiskā definīcija ir sekojoša: tiesības ir visi valsts varas apstiprināti uzvedības noteikumi/priekšraksti, kas ir spēkā noteiktā teritorijā un kurus jāievēro visām šajā teritorijā esošajām personām. Šo uzvedības noteikumu pārkāpšana var izsaukt:
• valsts varas reakciju, kas var izpausties kā, piem. ieslodzījums vai naudas sods, jeb
• privātpersonas, kas cietusi pārkāpuma rezultātā, reakciju, kas var izpausties kā, piem. pašaizstāvēšanās.
Tiesības tāpat kā likumi var būt vispārējas vai noteiktas/konkrētas, rakstītas vai nerakstītas, publiskas vai slepenas (pēdējais gan vairāk attiecas uz likumiem).

1.3. Tiesību doktrīnas.

1.3.1. Dabisko tiesību doktrīnas pamatā ir dabisko tiesību ideja, kas nosaka, ka sabiedrības politiskajai un tiesiskajai dzīvei jāatbilst dabisko tiesību prasībām, kas izriet no cilvēka un pilsoņa dabas. Šajā sakarā valstī esošā likumdošana aicināta nodrošināt un nostiprināt cilvēku tiesības un brīvības, ko nosaka cilvēciskā daba, vispārcilvēciskās vērtības kā visas pasaules kultūras sasniegums.
Dabiskās tiesības izaug no cilvēka saprātīgās dabas, no viņa gribas brīvības, no civilizētā pastāvēšanas veida konkrētā cilvēku kopienā. Vara nedāvina cilvēkam tiesības un brīvības, tās pieder indivīdam jau kopš dzimšanas.
Dieva radītās tiesības.
Dabisko tiesību doktrīnas loma mūsdienu sabiedrībā ir krietni augusi, dabiskā tiesības ir pārveidotas un pielāgotas mūsdienu politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām likumdošanas prasībām.
Mūsdienās ievērojamākās politiskās un ekonomiskās organizācijas (ANO, ES, NATO, Ziemeļvalstu padome u.c.) pieprasa, lai dalībvalstu likumdošanā nebūtu pretrunu ar vispāratzītiem dabisko tiesību principiem. Sevišķi lielu lomu dabisko tiesību doktrīnai pievērsusi ANO, kuras deklarācijās šie principi ir efektīvi iestrādāti, piemēram, vispārējo cilvēktiesību deklarācijā speciāli izšķirtas elementārās tiesības un brīvības. Daudzu valstu konstitūcijās, praktiski gandrīz visās, un normatīvajos ir ietverti dabisko tiesību principi: tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu u.c., kā arī cilvēktiesības bāzējas uz dabisko tiesību principiem. Latvijas Republikas Satversmē 1998.gada 15.oktobra likuma redakcijā ir pasludināts, ka cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, viņa tiesības ir Latvijas augstākā pamatvērtība. Attiecībā uz personas pamattiesībām, kas ir viens no dabisko tiesību pamatprincipiem 91.pantā pasludināts: ‘’Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas’’ un 95.pantā: ‘’Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, cilvēka cietsirdīga un cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam’’
Dabisko tiesību nodrošināšana ir cieši saistīta ar valstī pastāvošo politisko režīmu: jo nedemokrātiskāks tas ir, jo vairāk apdraudēta ir šo tiesību pastāvēšana.
Dabisko tiesību doktrīnas trūkums ir reālas saiknes starp ‘’vajadzētu būt’’ un ‘’ir’’ trūkums.

1.3.2. Juridiskā pozitīvisma teorija atzīst tikai pozitīvās (oficiālās) tiesības, kas izpaužas tiesību normu veidā. Šī teorijas viena no galvenajām atziņām ir, ka valsts izveidotās tiesību normas ir vienīgais tiesību avots.
Pozitīvās tiesības pēc savas izcelšanās no dabiskajām tiesībām, atšķiras ar to, ka pozitīvās tiesības pamatojas uz cilvēka autoritāti, bet dabiskās ir orientētas uz pašu cilvēka dabu, t.i., dabisko tiesību avots ir pats cilvēks. Pozitīvo tiesību ideāls, paraugs, virziens, kādā jāattīstās ir dabiskās tiesības. Pozitīvo tiesību kritērijs, mēraukla, kas norāda, vai tās nav atkāpušās pārāk tālu no taisnības un morāles principiem ir dabiskās tiesības, protams, tām nav jābūt pilnīgā saskaņā, bet pārlieku liela attālināšanās var samazināt pozitīvo tiesību darbības efektivitāti. Dabisko tiesību skola uzskata, ka pozitīvais likums ir tikai dabiskā likuma atvasinājums. Mūsdienu terminoloģijā tas izpaustos kā prasība, lai normas atbilstība pareiziem morāliem standartiem būtu priekšnoteikums normas spēkā esamībai un tiesību sistēmas sastāvdaļai.
Visu apvērsumu pamatā cilvēces vēsturē ir sabiedrības vēršanās pret pastāvošo tiesisko kārtību un tās pozitīvajām tiesībām, ar to pieprasot jaunas tiesiskās iekārtas formu, kas veidota uz dabisko tiesību bāzes. Tāpēc arī mūsdienās dabiskās tiesības kalpo par pamatu pozitīvo tiesību veidošanā. Progresīva demokrātiska valsts savas tiesību sistēmas veidošanā vai modernizēšanā iekļauj dabisko tiesību principus, piem. kā katra cilvēka pamattiesības uz dzīvību, brīvību, kuras aizsargā valsts (Latvijas Republikas Satversmes 89.pants).

2. lekcija. TIESĪBU AVOTI.

1.1. Tiesību avota jēdziens;
1.2. Patstāvīgie tiesību avoti -
• normatīvie akti;
• tiesību paražas;
• vispārīgi tiesību principi.
1.3. Tiesību palīgavoti -
• tiesu prakse;
• tiesību doktrīna;


1.1. Tiesību avota jēdziens.

Tiesību avoti ir tiesību normu izpausmes forma, no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem.
Tiesību avoti primārais uzdevums ir kalpot par pamatu juridisku jautājumu risināšanai, ar mērķi panākt taisnīga lēmuma pieņemšanu.

Tiesību avotus iedala patstāvīgajos un palīgavotos. Patstāvīgie avoti satur vispārsaistošas, t.i. visiem adresētas tiesību normas.
Patstāvīgie tiesību avoti ir:
1. normatīvie tiesību akti – rakstveida tiesību avots, kurus savas kompetences robežās rada tam pilnvarotas nacionālās un starptautiskās institūcijas;
2. tiesību paražas – nerakstīts tiesību avots, kas rodas uz precedentu pamata, tā vairākkārtīgas pielietošanas gadījumā;
3. vispārīgie tiesību principi – nerakstīts tiesību avots (kaut gan nav izslēgta to fiksēšana rakstveida tiesību avotos – bona fide princips), kas tiek atvasināts no normatīvajos aktos ietvertajām tiesību normām un tiesību sistēmas kopumā;

Palīgavoti izmantojami konkrētas situācijas analīzei un risināšanai patstāvīgo tiesību avotu neskaidrību vai trūkuma gadījumā.
Tiesību palīgavoti ir:
1. tiesību doktrīna – tiesību zinātnes atziņas;
2. tiesu prakse - Latvijā ar to saprot tiesās pieņemto nolēmumu kopumu, kā arī AT Plēnumu lēmumus.

Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.
Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija attīstījās paralēli citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām, bet 1940.gadā Latvijā valsts tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju, savukārt par vienīgajiem tiesību avotiem - valsts institūciju tiesību akti, kurus sankcionējusi valsts.
Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis, ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti, tomēr arvien biežāk sastopams viedoklis par nepieciešamību paplašināt pielietojamo tiesību avotu skaitu.
Latvija pieder, tā saucamām “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotu būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti, tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.

1.2. Patstāvīgie tiesību avoti –
 normatīvie akti.
Normatīvie akti ir tiesību jaunrades rakstveida akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes un kas satur tiesību normas (vispārobligātus uzvedības noteikumus).Visiem normatīvajiem aktiem ir raksturīgas šādas pazīmes:
1. tie ir tiesību jaunrades akti, kas satur valsts noteiktu vispārēju rakstura obligātu priekšrakstu par cilvēku un iestāžu nepieciešamo uzvedību (darbību vai bezdarbību);
2. normatīvo aktu spēks attiecas nevis uz kādu konkrētu situāciju, bet gan uz kādu sabiedrisko attiecību veidu;
3. atšķirībā no tiesību normu piemērošanas aktiem, kam ir individuāla nozīme, normatīvie akti ir adresēti jebkuram sabiedrisko attiecību subjektam un var tikt piemēroti vairākkārtīgi.
Pie normatīvajiem aktiem pieder – Satversmes likumi, likumi, kodeksi, normatīvie līgumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi un citi normatīvie akti.

 tiesību paražas.
Raksturojot paražu, jāņem vērā, ka tā nav sociāla un, jo vairāk tiesību norma. Paražu raksturu var iegūt sabiedrībā atzītas sabiedriski politiskās dzīves formas, sociālās kontroles, pieredzes uzkrāšanas, glabāšanas un mantošanas formas, darba paņēmieni utt. Paražu kopējās pazīmes ir sekojošas:
1. visas paražas veidojas sociālās grupās konkrēti vēsturiskos apstākļos, ilgstoši saglabājot savu spēku;
2. paražas ir standartizētas cilvēku darbības, kuras tiek regulāri atkārtotas;
3. paražu pieņemšana, ievērošana un nodošana nākamajām paaudzēm netiek regulēta un speciāli nodrošināta;
4. Sabiedrības attīstības sākotnējā stadijā paraža bija galvenā pietiekami ietekmīgā sociālās kontroles forma, kā rezultātā, tā kļuva par pamatu vēsturiski pirmajam tiesību avotam – paražu tiesībām.
Lai parasta paraža pārvērstos tiesību avotā:
1. tai nepieciešams piešķirt vispārīgu, visiem obligātu raksturu;
2. jāizmaina tās orientācija laikā, t.i. parastā paraža, orientējot cilvēku uz noteiktu uzvedību tagadnē, piesauca pagātni (“tā jārīkojas, jo tā ir darījuši tavi senči”), savukārt tiesību normai, kas veidota uz paražas bāzes, jānorāda, kāda rīcība no cilvēka tiek sagaidīta gan tagadnē, gan nākotnē;
3. jānodrošina tās garantēšanu ar valsts varas līdzekļiem. Piem., Šveices civilkodeksa 1.pants nosaka: “Ja likumā nav paredzēts vajadzīgais noteikums, tiesnesim ir jāizlemj lieta saskaņā ar paražu tiesībām, bet, ja trūkst to, tad – saskaņā ar noteikumiem, kurus viņš izveido, būdams likumdevējs”. Jānorāda, ka formāli valsts akceptē un garantē ne visas paražas, bet tikai tās, kuras atbilst tās interesēm, mērķiem vai uzdevumiem.
Vairumā valstu paražas pielieto subsidiāri, gadījumos, kad nav augstāka ranga tiesību avotu, tomēr atsevišķās tiesību nozarēs, piem. tirdzniecības tiesībās (komerctiesībās) paražas uzskatāmas par vienu no galvenajiem tiesību avotiem.
Galvenās tiesību paražas ir “nepārvarama vara/force majeure”, “labticība/bona fide”, “saprātīgi termiņi” utt.
Ļoti labi paražu tiesības un tiesību principi izpaužas Livonijā. Saskaņā ar viduslaiku tiesību principu “tiesāt var līdzīgs līdzīgu”, katrai kārtai Livonijā bija savas īpašas tiesības. Tādas bija bruņiniekiem, pilsētniekiem, kā arī zemniekiem. Saskaņā ar tām īpaši zemnieku tiesneši (Rechtsfinder) izšķīra civillietas un krimināllietas, bet tiesas sēdes vadīja Livonijas ordeņa vai bīskapu fogti, bīskapu lēņu novados - vasaļi. Tiesas spriedēji jeb zemnieku tiesneši nāca no vietējās sabiedrības, bija lauku kopienas(pagasta) izvirzīti, iespējams, nāca no senām, dižciltīgām dzimtām. Tas liecina par, to, ka šajā gadījumā tika saglabāts tiesību princips, ka tiesu varēja spriest tikai pie attiecīgās kārtas piederošais, lai saglabātu iespējamu objektīvismu. Viduslaiku lauku sabiedrības tiesību normu pieraksti līdz mums nonākušas tikai sliktos 16.-19.gs. norakstos, bet tiesību vēsturnieki konstatējuši, ka tās pēc sava satura ir senas Latvijas tautību (cilšu) paražu tiesības, kas bija pārmantotas no laika pirms krustnešu iebrukuma. Līdz 13.gs. tās darbojās mutvārdu formā, bet 13.gs. tika pierakstītas lejasvācu valodā. Aplūkojot tiesību ģenēzi, izšķir trīs dažādas tiesības pēc etniskām grupām (zemēm): latgaļu, kuršu un zemgaļu, lībiešu un igauņu tiesību pierakstus. Par tiesību kodifikāciju Livonijā 13.gs. liecina tiesību saturs, kā arī rakstītie avoti. Piemēram, kurši 1267.g. padošanās līgumā ar Livonijas ordeni apņēmās pieņemt lībiešu tiesības, bet zemgaļi 1272.g. līgumā solīja, ka ļaus ordeņa fogtam noturēt tiesu trīs reizes gadā.
Par paražu tiesību pastāvēšanas beigu posmu pastāv dažādi viedokļi, bet kopumā var uzskatīt, ka Livonijas zemniecība izmantoja paražu tiesības līdz 16.gs. Gadsimtu gaitā tiesības mainījās. Zemes kungs - jauns ordeņa mestrs vai arhibīskaps - tās no jauna apstiprināja un, iespējams, papildināja vai atsevišķus fragmentus atmeta. Paražu tiesību lietošana mazinājās līdz ar dzimtbūšanas iedibināšanos, bet pavisam izzuda līdz ar tiesu reformām Zviedru Vidzemē un Kurzemes statūtu stāšanos spēkā Kurzemes un Zemgales hercogistē.
Kāpēc dažas paražas top par likumu, bet citas savukārt nē? Ņemsim par piemēru paražu, sabiedriskajā transportā palaist apsēsties vecu cilvēku. Kāpēc šo sabiedrības normu nevar noteikt par likumu? Pirmkārt jau tāpēc, ka ja tiktu pieņemts šāds likums, vecie cilvēki nokļūtu prioritārā stāvoklī salīdzinot ar pārējiem. Otrkārt, ir neiespējami noteikt likumā precīzu katra indivīda vecumu, kad tas ir tiesīgs pieprasīt no sēdošā dot viņam vietu.
Atšķirībā no tiesību normām, kurās ir svarīgi, lai tām būtu pēc iespējas klauzāls raksturs, paražām ir jābūt izteikti kazuistiskām, lai gan šajā gadījumā būtu jāņem vērā, ka mūsdienās paraža ir pazaudējusi patstāvīga tiesību avota lomu un kļuvusi vien par papildavotu. Par paražām visbiežāk atceras tad, kad runa ir par likuma interpretāciju. Paražas nosaka, ko sabiedrībā objektīvi uzskata par taisnīgu, bet tiesību principi „ir tie, kas raksturo sabiedrības objektīvā taisnīguma izjūtu”.


…