1. Ekonomikas attīstības īsa vēsture.
Ekonomika ir sabiedriska zinātne. Visbiežāk ar to saprot tautsaimniecību. Ekonomikas otrā nozīme ir zinātne par to, ka sabiedrība ar ierobežotiem resursiem visefektīvāk var apmierināt cilvēku neierobežotas vajadzības. Galvenie jautājumi: ko ražot, kā ražot un kam ražot. Ekonomikas teorijas vēsturē Aristotelis (384.-322.g.p.m.ē.) tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Viņš analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējā sabiedrībā. Pirmo ievērojamāko ekonomisko teoriju izstrādāja merkantīlisti 15.gs. Merkantīlisti noteica to, ka par bagātību var uzskatīt tikai to, ko var pārvēst naudā un par galveno bagātības avotu uzskatīja tirdzniecību. Nākamajā ekonomiskās domas attīstībā parādījās fiziokrāti. Viņi uzskatīja, ka galvenais bagātības avots ir zeme un tāpēc tautas labklājības pamatā ir tikai tas, kas nāk no lauksaimniecības. Pirmais zinātniski ekonomikas attīstību pamatoja Ādams Smits 18.gs. un viņa filozofiskās ievirzes ir aktuālas arī šodien: *Ekonomikas pamatā ir privātīpašums, uzņēmējs; *Īpašnieks strādā savtīgos nolūkos, gūst peļņu un dod labumu sabiedrībai - darba vietas, produktus, nodokļus. *Konkurence ir spēks, kas virza uzņēmēju attīstīties.
2. Makroekonomika un mikroekonomika.
Makroekonomikas mērķis ir nodrošināt ekonomikas izaugsmi, pilnīgu nodarbinātību, efektivitāti un sociālo aizsardzību. Dod zināšanas par: 1) ekonomiku kopumā, 2) kopējo pieprasījumu un piedāvājumu, 3) cenu līmeni – inflāciju, 4) iekšzemes kopproduktu (IKP), 5) nodarbinātību un bezdarba līmeni, 6) ekonomikas izaugsmi un aktivitātes cikliem. Makroekonomika orientējas uz trīs ekonomiskajām vienībām: mājsaimniecībām, uzņēmumiem un valsti. Šīs vienības savstarpēji ir cieši saistītas, tās sadarbojas un ietekmē viena otru. Mājsaimniecības - patērētāji, kas izmanto preces un pakalpojumus, lai apmierinātu savas vajadzības, kā arī dod uzņēmumiem ražošanā un pakalpojumu sniegšanā nepieciešamos ražošanas faktorus, pretī saņemot maksājumus. Uzņēmumi, kas izgatavo un piedāvā dažādas preces un pakalpojumus. Valsts maksā valsts darbiniekiem algas, nodrošina sociālās garantijas, kā arī no patērētājiem un uzņēmumiem iekasē nodokļus un nodevas. Mikroekonomikas mērķis ir noteikt tirgus dalībnieku racionālu rīcību ierobežotu resursu apstākļos. Dod zināšanas par; 1) atsevišķa patērētāja rīcību; 2) atsevišķa uzņēmuma darbību; 3) vienas preces cenu un tās pieprasīto daudzumu; 4) tirgu un tirgus struktūru. Mikroekonomika pēta atsevišķu saimniecisku vienību – mājsaimniecību (patērētāju) un uzņēmumu – saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu norišu savstarpējo iedarbību un to darbības koordināciju tirgū. Tā kā gandrīz katrs saimnieciskais subjekts darbojas un aktīvi piedalās vairākos tirgos, tā saimnieciskās aktivitātes izpaužas makroekonomikas tirgos, kuros atspoguļojas saimniecisko vienību caurmēra izturēšanās. …