) Pretēji demokrātiskajām Atēnām, Sparta bija savdabīga aristokrātiska republika. Iemesli tam meklējami senā pagātnē.
XII – XI gs. p.m.ē. Peloponesas-Lakoniku pussalas nelielu apgabalu iekaroja doriešu ciltis. Apgabalu jau apdzīvoja aheijei. Pēc nežēlīgām kaujām abas ciltis vienojās un izveidoja savstarpēju kopienu. To vadīja divi valdnieki – doriešu un aheijeu.
Mazā Lakonika (300 m2) bija par mazu kopienai. Sākās karš par kaimiņos esošās Mesēnijas iekarošanu. Karš ilga simts gadus un beidzās ar Spartas uzvaru.
Mesēnijas zeme kļuva par uzvarētāju kopīpašumu un pamatiedzīvotāji par vergiem – helotiem.
Iekarojumi spartiešu kopienai radīja jaunu uzdevumu. Vajadzēja izveidot varas orgānus, kādu līdz šim nebija ne doriešiem ne aheciem (aheicijiešiem). Pirmatnējās kopienas iekārta vēl nebija sagrauta. Rezultātā radās savdabīgs spēcīgs, pēc valsts varas paņēmieniem teroristisks un ar dzimtbūtnieciskiem elementiem saglabājies veidojums. Šajā īpatnībā arī galvenā Spartas savdabība.
2) Atšķirībā no Atēnām, visā savā pastāvēšanas laikā Sparta palika zemkopības kopiena. Amatniecība un tirdzniecība bija nepilnvērtīgo perieku nodarbošanās. Brīvajiem spartiešiem abas šīs nodarbošanās bija aizliegtas. Viņu nodarbošanās bija karaklausība. Brīvais laiks tika veltīts dzīrēm, svētku svinēšanai, medībām un vingrošanai.
Spartas zeme bija sadalīta 10 000 vienādos gabalos – atbilstoši pilntiesīgo pilsoņu skaitam. Skaits bija nemainīgs, ja nebija zemes gabala, nebija arī pilsonības.
Zemi apstrādāja heloti. Viņiem bija ģimenes, zemes gabala piešķīrums un lauku sēta. Viņu pienākumi aprobežojās ar noteiktu nodokli.
Par šo nodokli dzīvoja (eksistēja) visa kopiena un katrs tās atsevišķs dalībnieks. Spartas likumi noteica vienkāršību sadzīvē un mērenību ēšanu. Pilsoņiem bija vienāds apģērbs un apbruņojums. Sociālā vienlīdzība tika pasvītrota ar ikdienas kolektīviem mielastiem, kuru organizēšanai spartieši nodalīja daļu savu ienākumu.
…
