Latvijā reliģijas mācības tuvināšana mūsdienām atbilstošām pedagoģijas un psiholoģijas prasībām sākās tikai XX gadsimta sākumā. Jauno pedagoģijas atziņu ietekme Latvijā bija manāma jau 1911.gadā rīkotajās ticības mācības skolotāju kursos. Sakarā ar vēsturiskā materiālisma (marksisma) ietekmi un revolūcijas vilni 1905., un sevišķi 1917. gadā reliģijas mācība Latvijas skolās pārdzīvoja smagu krīzi. 1917.gadā Tērbatas skolotāju kongress nolēma, ka reliģijas mācība nav iekļaujama sloku programmās.
Pēc Latvijas brīvvalsts nodibināšanas viss nostājās savā vietā. Saskaņā ar 1919.gadā pieņemto pirmo izglītības likumu bija paredzēts ticības mācību ieviest skolu pamatprogrammās (fakultatīvi –bērnu vecākiem). Ar 1934.gadā pieņemto likumu „Par tautas izglītību” tika noteikts konfesionālo ticības mācību pamatskolās un vidusskolās ieviest kā vienu no pamatpriekšmetiem. Bērniem, kas nepiederēja ne pie vienas no tradicionālajām konfesijām, tika pasniegtas akonfesionālās ētikas stundas. 1934.gada likumā „Par tautas izglītību” bija noteikts, ka programmu šiem priekšmetiem izstrādā Izglītības ministrija, vienojoties ar attiecīgās konfesijas garīgo pārvaldi. Toreizējais likums noteica, ka katra konfesija var prasīt ticības mācības stundu iekārtošanu, ja skolā ir ne mazāk kā desmit šās konfesijas skolēnu.
PSRS okupācija atcēla reliģijas mācīšanu skolās un slēdza 1920 gadā dibināto Teoloģijas fakultāti. Komunistu režīma laikā (1945. -1990.g.) spēkā bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kriminālkodeksa normas, kuras par reliģijas mācīšanu paredzēja kriminālatbildību.…