Mēs dzīvojam jau piekto gadsimtu pēc Ticiāna nāves. Un daudzo pēc viņa nomainījušos paaudžu atmiņā vairs nav saglabājies šī cilvēka konkrētais veidols. Kaut arī pazīstams Ticiāna pašportrets, kas viņu attēlo kā cienījamu sirmgalvi, tas ir tikai šī mākslinieka redzamais attēls. Neviens vairs neatceras, kāds īsti bija šis pāri mēram sīkstulīgais vīrs, kas augsti pratis novērtēt pasaules labumus, izteiktus zeltā. Kāds īsti bija šis vīrs, kas visu mūžu neapnicis bija strādājis, pat sirmā vecumā vēl saglabādams jaunrades dzirksti, kuru izdzēsa tikai negaidīts mēra viesulis Venēcijā?
Kur gan šodien palikuši slavenie tituli «karaļu gleznotājs un gleznotāju karalis», kur anekdotei līdzīgais stāsts par to, kā pasaules valdnieks Habsburgu Kārlis V, pozējot Ticiānam, pieliecies un pacēlis tam nejauši nokritušo otu, tā apliecinādams savu cieņu šim glezniecības meistaram?
Visu to aiznesis un aizmēzis no ļaužu prātiem laiks. Bet laiks no paaudzes uz paaudzi cilvēces kultūrā glabā Ticiāna otas radītos brīnumus: portretus, par kuriem jau laikabiedri mēdza teikt, ka tie parāda portretējamos patiesākus, nekā tie paši to vēlētos, kā arī mitoloģiskās un alegoriskās kompozīcijas, kurās cildināts cilvēka ķermeņa skaistums un cildenums, cilvēka gara spēks un emocionālā bagātība.1
…
