Kopsavilkums
Ēriksens šo grāmatu radījis pirms vairāk kā desmit gadiem, un grūti noticēt, ka laiks saskaldīts un piesātināts tik sīki, ka daudz kas jau ir mainījies – tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka mobilie telefoni ir ne tikai jauniešu būtiska dzīves sastāvdaļa (kā autors paredzējis), bet pat bērnu; bezvadu internets drīz būs gandrīz visur, un viņa aprakstītā pieejamība ir augusi līdz neticamiem apmēriem.
Līdz ar to ir augusi arī tēmas aktualitāte, turklāt sazarojusies vēl sīkāk – problēma vairs nav tikai informācijas gūzma, bet arī interneta sociālie tīkli, kas miljonus cilvēku visā pasaulē piesaista tiešsaistes režīmam. Protams, informācijas pārbagātība palielinās pa to pašu eksponensiālo līkni un no tās pārsātinājuma nav pasargāti pat tie, kas agrāk, iespējams, to varēja. Mūsdienās rūpīgāk kā jebkad jāizvēlas lietas un vārdi sev apkārt, jo vairs nav klusuma telpas. Ir pieejams viss, un no šī visa ir jāizvēlas kaut kas, citādi mūsu vietā izvēlēsies kāds cits. Vislabākajā gadījumā tas jādara, vadoties pēc personiskās gaumes un interesēm, tātad pēc personības, bet šajā laikā esam spiesti izveidot savu identitāti, nākot talkā neuzticamai un īslaicīgai reklāmai.
Priecē, ka grāmata noslēdzas ar autora priekšlikumiem, tādējādi dodot cerību, ka nav viss tik nolemtīgs. Turklāt Ēriksens arī neromantizē „vecos labos laikus”, atzīstot, ka mūsdienās cilvēkam ir tik daudz iespēju kā nekad agrāk. Pirmajās nodaļās, kad tika apskatīts, kā cilvēce nonākusi līdz šodienas steigai, top skaidrs, ka viss attīstījies tieši eksponensiālajā līknē – sākot ar mūku ieviestiem pulksteņiem, lai zinātu, kad pienācis laiks lūgšanām, līdz šodienas līdz zibsnim reducētajam mirklim. Šis ceļš ir bijis garš un secīgs, bet tas nenozīmē, ka nevaram kaut nedaudz izkāpt no straumes, kura vairs, šķiet, nekur neved.
…