Tēzes par Zentas Mauriņas esejām

„Pērs Gints un Solveiga”
1. Bieži vien tiek likts centrējums uz faktu, ka katrā cilvēkā iespējams atrast Pēram Gintam vai Brandam raksturīgās iezīmes.
2. Ibsens savu rakstīšanas talantu uzskata par sodu. Viņš netic cilvēka brīvās gribas iespējamībai uzskatīdams, ka dzīve balstās uz pienākumiem.
3. Ibsens nostāda sievieti atbildības priekšā - viņa drīkst mīlēt tikai un vienīgi sava topošā bērna tēvu.
4. Ibsens ir rādījis dažādus mātes tēlus, kuras atbild galvenokārt par piemērota tēva izvēli bērnam, jo šausmīgākais, kas var notikt, ir izvirtuļa un gļēvuļa izvēlēšanās par dēla tēvu.
5. Oze un Branda ir tipiski pretstati – Pērs tika mīlēts par daudz, savukārt Brands vispār netika mīlēts.
6. Mīlēt ir spējīgi tikai tie, kas paši ir bijuši mīlēti.
7. Spēja mīlēt Pēram Gintam piešķir konkrētas īpašības, kuru dēļ viņš tiek cienīts un mīlēts jebkur, kur viņš atrodas vai dodas.
8. Nav iespējams iemācīties mīlēt, tāda spēja cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt.
9. Cilvēki, kuri secina, ka kāds viņus vienmēr gaida, protams, atradīs mīlošas sirdis.
10. Saistībā ar šo darbu, var saskatīt divu veidu cilvēkus – bez grēka un bez varoņdarbiem, ar grēku, bet grēki nobāl varoņdarbu priekšā.
…